“No Ziemassvētkiem līdz Lieldienām”. Imants Lancmanis “Kristus jautājums 2016. gada Lieldienās”

Imants Lancmanis: “Kristus dzīve un nāve ir lielākā iespēja, kas tikusi dota cilvēcei – izkļūt no netikumiem, kuri piemīt cilvēka dabai tās attīstības ceļā no dzīvnieciskiem instinktiem uz augstāku garīgo pakāpi.

Ziemassvētkus no Lieldienām šķir tikai nedaudz vairāk par trim mēnešiem, bet šis cikls, mūžīgi atkārtodamies, ietver Kristus misijas būtību. Tiek svinēta piedzimšana, un tiek apraudāta nāve, kurai seko Augšāmcelšanās un Kristus sūtības piepildījums – cerība uz glābšanu un mūžīgo dzīvošanu, par priekšnoteikumu izvirzot tikumīgu dzīvi. Kristus dod paraugu žēlsirdībai un grēku izpirkšanai, kas ir grūtākais uzdevums sevis pārvarēšanai.

Kristus vēstījums ir universāls, pārlaicīgs un pārnacionāls. Katrai tautai viņš nāk pretī citāds, mainās ne tikai vide un tipāži, atšķirīgs ir katra gada ietvars, kurā virtuāli piepildās ikgadējais Kristus upuris. No gada uz gadu Jēzus Kristus veras citā pasaulē un citos cilvēkos. Viņš katru reizi augšāmceļas atšķirīgā ģeopolitiskā un morāli ētiskā vidē, un vienmēr nākas jautāt – vai mani gaida, vai esmu vajadzīgs, vai cilvēki vēlas tikt glābti? Atbilde atšķiras arī atkarībā no vietas uz planētas, no katras valsts un tautas fiziskā un garīgā stāvokļa.

Ko Kristus ieraudzīja 2016. gada Lieldienās, pieceļoties no kapa? Vēl vairāk satrauktu, agresīvu un neapmierinātu cilvēci, nekā tas bijis agrāk. Un tomēr, lai kāds būtu bijis viens vai otrs gads, Kristus turpinās atgriezties pie cilvēkiem katrās nākamajās Lieldienās, un viņa jautājums vienmēr skanēs – vai esmu vajadzīgs?

Ir bezgala grūti ķerties pie tēmas, kura gadsimtu gaitā pieredzējusi neskaitāmas variācijas un izcilu izpildījumu. Jautājums par iespēju ielikt ko jaunu šķietami dogmatiskajā Augšāmcelšanās tēlojumā, izvairoties no mūsdienīgās mākslas nosacītības un dogmatisma, bez postmodernistiskas distancētības no tēmas nopietnības, toties cenšoties saistīties ar senajām domāšanas un glezniecības tradīcijām.

Svarīgi šķita augšāmcelšanās ainai piešķirt fotoreportāžas tiešumu un notikuma ticamību. Iespējami objektīvu, no personiskās pieredzes attālinātu ainu varēja dot vienīgi fotogrāfija. Mani kolēģi pozēja attiecīgajos tērpos, bet videi izraudzīta Latvijas laiku kapsētas aina, kuras centrā paceļas pavisam konkrēts ozols, kas kalpo Kristus figūrai kā kontrastējošs fona elements. Četri kareivji ap kapu, kuru Kristus nupat pametis, nav abstrakti zaldāti, viņi pārstāv karotāju tēlus no Latvijas vēstures, un katrs ir bruņots ar sava laika ieroci – zemgaļu karotājs ar pīķi, bruņinieks ar zobenu, poļu – zviedru kara algotnis ar krama pistoli, sarkanarmietis ar Kalašņikova automātu.

Ko skatītājs ierauga šajā brīdī, veroties Kristus leģendā, Latvijas vēstures tēlos un pārdomājot mūsdienu dzīves apstākļus?”

Imants Lancmanis (dzimis 1941. gada 29. jūlijā) – latviešu mākslas vēsturnieks, heraldikas, mākslas un arhitektūras pieminekļu restaurēšanas speciālists un iniciators, gleznotājs, vairāku grāmatu autors, sabiedrisks darbinieks un Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks. 1959. gadā beidzis Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolu, 1966. gadā – Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu. Studiju laikā sācis strādāt Rundālē, bet kopš 1976. gada ir Rundāles pils muzeja direktors. Savas darbības laikā vadījis apjomīgus restaurācijas darbus Rundāles pilī, piedalījies muzeja izveidošanā, paralēli strādājis pētniecības darbu, ir vairāku Latvijas arhitektūras vēsturei veltītu monogrāfiju (“Jelgavas pils” (1979, 1986), “Liepāja no baroka līdz klasicismam” (1984), “Mežotnes pils” (1983), “Kaucmindes pils” (1999), “Iecavas muiža” (2001), “Garozas muiža, Lambārtes muiža” (2001), “Svitenes un Bērsteles muiža” (2002), “Bertschy” (2011) un “Rundāles pils. Vēsture” (2014), “Vidzemes muižu arhitektūra” (2016)) un katalogu autors. Publicējis rakstus zinātniskos žurnālos.

Gleznotājs Imants Lancmanis ilgus gadu desmitus īstenojies kā “dzīves mākslinieks”, Rundāles pilī radīdams sava veida varenu postmodernās mākslas instalāciju un vienlaikus performanci. Rundāles pils atjaunošana ir savijusies ar Imanta Lancmaņa 21. gadsimtā radītajās gleznās iekodēto vēstījumu. Rīgā 1999. gada pavasarī bija apskatāma Imanta Lancmaņa personālizstāde, kuras ekspozīcija desmit gadu laikā bija tapusi pēc dalības izstādē Varšavā. 2009. gadā notika personālā izstāde “Piektais bauslis. Revolūcija un karš” Latvijas Kara muzejā, 2010.gadā retrospektīva izstāde “Imants Lancmanis. Gleznas 1958-2010” Madonas un Valmieras muzejā, 2011. gadā – “Ābola stāsts” Rīgas galerijā. 2015. gada sākumā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā bija aplūkojama izstāžu cikla “Patība. Latvijas laikmetīgās mākslas vēsture” ekspozīcija, kas bija veltīta Imanta Lancmaņa gleznām no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijas.

Imants Lancmanis ir Baltijas Vēstures komisijas Getingenē korespondētājloceklis, Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmijas īstenais loceklis, Valsts Heraldikas komisijas un Latvijas Bankas monētu dizaina komisijas loceklis, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Restaurācijas kvalitātes izvērtēšanas ekspertu komisijas priekšsēdētājs, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis (kopš 1992. gada) un mākslas zinātņu goda doktors (kopš 1997. gada).