Muzejā notiks nacionālā partizāna, dzejnieka, rakstnieka un publicista Modra Zihmaņa daiļrades pēcpusdiena

Sarīkojumā "Katrai dzīvei viena mīla, katrai mīlai viena zeme" izskanēs Modra Zihmaņa dzeja Ineses Kučinskas un Edgara Pujāta izpildījumā, dziedās Liepājas valsts 1. ģimnāzijas kamerkoris Jēkaba Ozoliņa vadībā, pavadījumu spēlēs Toms Korsaks.

Godu nacionālajam partizānam atdos Zemessardzes 44. kājnieku bataljona goda sardze un jaunsargi.
Dzejnieku sveikt aicināti visi, kuriem tuva Modra Zihmaņa daiļrade, patriotisma gars un sirsnīgi stāsti par kopīgi pavadītajiem brīžiem.

Modris Zihmanis ir Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks, Liepājas 2007. gada Gada liepājnieks, saņēmis Latvijas Valsts Aizsardzības fonda Goda zīmi „Lāčplēsis”, Latvijas Republikas aizsardzības ministra apbalvojumu „Atzinības Goda Zīme”, medaļu „Zemessardzei 15 gadi”, Barikāžu dalībnieka medaļu un 1. decembrī saņems Aizsardzības ministrijas piešķirto Goda rakstu pateicībā par Tēvzemes mīlestību un ieguldījumu Latvijas neatkarības atgūšanā.

Dzejnieka, rakstnieka un publicista Modra Zihmaņa daiļrade ir nesaraujami saistīta ar viņa sarežģīto dzīves gājumu. Kā atzīst filoloģijas doktore Anda Kuduma, tad “Liepājas skartā zemgalieša Modra Zihmaņa nelokāmais un brīvību apliecinošais gars pilnībā atspoguļojas viņa radošajā dzīvē – dzejā, prozā, publicistikā. Visa M.Zihmaņa daiļrade ir spilgts 20. gadsimta traģisko vēstures pagriezienu un to nospiedumu fiksējums.
M.Zihmaņa – dzīves vētru dauzīta dzejnieka, nacionālā partizāna un gulaga gūstekņa – daiļrade ir savdabīgs, ļoti personiski izstāstīts dzīvesstāsts gan prozā, gan dzejā, kas reizē atklāj lielās un sāpīgās patiesības par mūsu kopīgo pagātni un aicina domāt par to, kā dzīvojam pašlaik un kāda nākotne vēl gaidāma.”
Dzejnieka neizsīkstošais cīnītāja gars sevī apvieno pretrunīgas rakstura šķautnes – spītu un maigumu, pacietību un dvēseles trauslumu, rakstura nelokāmību, vienā personā ļaujot sadzīvot rožu audzētājam un nenogurstošam brīvības karotājam, mīlas dzejniekam un nesamierināmam ar pasaules sarežģīto kārtību, kas nepārejoši tic savām trim zvaigznēm.

Tam piekrīt arī Biruta Rodoviča – Latvijas Nacionālo partizānu apvienības Liepājas nodaļas vadītāja, bijušā Īles partizānu bunkura sakarniece: “Viņš ir godīgs, taisnīgs, galvenais – nav nodevējs. Jo, tiesājot Īles partizānus, jautājumu – kuri ir partizānu atbalstītāji, uzdeva arī Modrītim, bet viņš klusēja kā partizāns un atbildēja – neviens.”
Pats Modris Zihmanis par partizāna gaitām Īles mežos saka tā: “Mēs ar savu draugu pametām skolu un aizgājām pie mežabrāļiem. Tur izplatījām biļetenu "Brīvības Balss", ko rakstījām ar rakstāmmašīnu, tajā es publicēju pa dažam patriotiskam dzejolim. Biļetenus ar klīsteri līmējām uz sienām un kokiem apdzīvotās vietās. Tad nāca 1949. gada 17. marta partizānu pēdējā kauja ar 760 čekas karavīru pārspēku. Piecpadsmit no divdesmit septiņiem krita. Mūs deviņus sagūstīja ievainotus un pusnosmakušus, jo mūsu bunkuru aizdedzināja. Arests, čekas pagrabi, piespriestais nāves sods…”

Liepājnieks Modris Zihmanis ir viens no tiem, kuram savā ziņā palaimējās, ka nāvessodu aizstāja ar ilgstošu ieslodzījumu, bet tas viņu neatturēja lēģeros rīkot bada streikus un sacelšanos un arī paklusām rakstīt dzejoļus.
Zīmīgi ir Olafa Gūtmaņa teiktie vārdi: “Modrim Zihmanim, lai kā viņš mācīts nīst, pazemoties un degradēties, ir iemācīts pavisam kas cits: vēl kvēlāk iemīlēt savu dzimteni, apzināties brīvības augsto cenu un ziedot sevi bez pārpalikuma, lai kopā ar savu tautu izpirktu mūsu zemei šo brīvību un neatkarību. Gandarījums – visu mūžu, visnelabvēlīgākajos apstākļos ticēt un cerēt, līdz atkal šī iespēja dota – pierādīt, ka nekas nav bijis velts, ka dzīves pamats ir dzīvu sakņu pilns tam ozolam, kas iedēstīts reiz zemē nolādētā.”