Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā jauna izstāde “Ceļā uz latviešu tautu”

Tauta tiek definēta kā vēsturiski izveidojusies cilvēku kopa, kurai ir kopīga valoda, nosaukums, sava vēsturiskā teritorija, kopīgas ar vēsturi saistītas atmiņas, tradīcijas un kultūra.

Latviešu tautas veidošanās ir noritējusi ilgākā laika posmā, tā neaizsākas konkrētā gadā un nenoslēdzas noteiktā dienā. Vairākas pazīmes, kuras raksturo latviešus kā etnisku kopienu, piemēram, vēsturiskā teritorija, valoda, kultūra formējās viduslaikos un agro jauno laiku sākumposmā (13.–16. gs.), kad pastāvēja labvēlīgi priekšnosacījumi sentautu konsolidēšanās procesam.

Viduslaikos veidojās vienota politiskā, saimnieciskā un kultūras telpa, kurā sāka izzust sentautu materiālās kultūras pazīmes, unificējas sadzīves tradīcijas un sāka veidoties latviešu rakstu valoda. Minētie notikumi atspoguļojas arī rakstītajos avotos. Sākot ar 15. gs. pirmā ceturkšņa beigām, no vēstures avotiem izzūd sentautu nosaukumi. To vietā tiek lietoti citi termini – jaunkristītie, laucinieki, zemnieki, nevāci. Ar 15. gs. beigām parādās visiem pamatiedzīvotājiem kopējs apzīmējums – dzimtļaudis, bet 16. gs. tos sāk dēvēt par latviešiem.

Turpmāko gadsimtu gaitā (17. un 18. gs.) latviešu etniskās piederības apziņas nostiprināšanos kavēja politiskā, teritoriālā sadrumstalotība un dzimtbūšana. Tā sekmēja novadu savdabību veidošanos un atšķirību saglabāšanos, kas izpaudās iedzīvotāju lokālās (ciemu, pagastu, novadu) identitātes noturībā, konfesionālā piederībā, valodā, garīgajā un materiālajā kultūrā. Latvieši sevi kā patstāvīgu vienību – latviešu tautu sāka apzināties 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta gaitā, kad nacionālās kustības ietekmē strauji tika celta tautas pašapziņa.

Latvijas vēsturē liela uzmanība veltīta nācijas formēšanās laikam un apstākļiem, bet salīdzinoši mazāk analizēta šī procesa priekšvēsture un priekšnosacījumi. Tādēļ izstādē plašāk aplūkoti latviešu tautas etniskās vēstures aspekti, kas raksturo latviešus kā etnisku kopienu un atspoguļo tās veidošanos. Kā uzskates materiāli izmantotas muzeja arheoloģijas un etnogrāfijas kolekcijas, rakstīto avotu liecības un valodniecības materiāli.

Izstādē būs apskatāmas 13.–17. gs. tērpu un to sastāvdaļu rekonstrukcijas, periodā no 13. līdz 18. gs nēsātās rotas. Varēs aplūkot keramikas traukus un sadzīves priekšmetus, kas lietoti ikdienā un svētkos. Apskatei būs izstādītas atsevišķas 17.–19. gs drukātās un rokrakstu grāmatas, kuras raksturo latviešu rakstu valodas attīstību un tās nozīmi latviešu izglītošanā un tautas pašapziņas veidošanā.

Izstādē tiks aplūkotas latviešu kultūras vērtības, kuras veidojušās gadsimtu gaitā. Ir mēģināts izsekot, kā noritējusi latviešu apģērba un rotu attīstība, cik ilgi saglabājušās sentautu materiālās kultūras iezīmes un kad veidojies latviešu 19. gs. tradicionālais tērps. Ar karšu un citu materiālu palīdzību varēs pētīt, kā formējusies latviešu apdzīvotā teritorija, kādas pārmaiņas skārušas garīgo un materiālo kultūru, kā mainījušās tradīcijas un valoda.
Lai saprastu, kas mēs esam, ir jāzina, kas mēs bijām.

13.-18. gs. vēstures procesu pētījumu rezultātus iecerēts izmantot jaunās LNVM ekspozīcijas sadaļā, kuru plānots veidot pēc muzeja atgriešanās Rīgas pilī .

Izstāde „Ceļā uz latviešu tautu” ir turpinājums 1996. gadā aizsāktajam ciklam „Latviešu saknes”. Tā ietvaros jau notikušas Latvijas sentautām (latgaļiem, zemgaļiem, sēļiem, lībiešiem un kuršiem) veltītas vairākas vērienīgas izstādes Latvijā un Lietuvā, izdotas populārzinātniskas grāmatas, rīkotas konferences un izglītojoši pasākumi (Āraišu svētki, semināri skolotājiem, lekciju un ekskursiju cikli). Apkopojot jaunākos pētījumu rezultātus un atziņas, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs arī šīs izstādes sakarā izdos populārzinātnisku grāmatu.

LNVM kā lielākais latviešu nācijas materiālo vērtību glabātājs, realizējot savu misiju, uzskata par pienākumu dot savu ieguldījumu nacionālās identitātes procesu izpētē un aktualizēšanā. Ar šo izstādi un tās sagatavošanas laikā veiktajiem tematiskajiem pētījumiem par nacionālo identitāti – vienu no Latvijas valsts pastāvēšanas, latviešu nācijas, nacionālās apziņas, modernās mentalitātes un pilsoniskās sabiedrības pārmaiņu un veicināšanas garantiem – LNVM dod savu pienesumu arī mūsdienu valstiskās apziņas stiprināšanā.

Izstādes “Ceļā uz latviešu tautu” autori: Vitolds Muižnieks, Dr. hist. Arnis Radiņš, Jānis Ciglis, Baiba Dumpe, Irita Žeiere, Baiba Vaska. Mākslinieks: Ģirts Boronovskis.

Izstādē izmantoti materiāli no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, Latvijas Nacionālās bibliotēkas, LU Akadēmiskās bibliotēkas, Latvijas Valsts vēstures arhīva, LU Latviešu valodas institūta, Ventspils muzeja.

Izstāde būs skatāma līdz 2016. gada septembrim.

________________________
LATVIJAS NACIONĀLAIS VĒSTURES MUZEJS (LNVM)
ir trešais vecākais muzejs Latvijā un vienīgais Latvijas vēstures muzejs pasaulē. Kopš dibināšanas 1869. gadā, LNVM ir kļuvis par lielāko latviešu tautas muzejisko vērtību krātuvi - tā kolekcijās ir vairāk nekā miljons priekšmetu: arheoloģiskajos izrakumos iegūtas senlietas, rotu un monētu depozīti, tautastērpi, tradicionālie darbarīki, tautas lietišķās mākslas darinājumi, sadzīves priekšmeti, fotogrāfijas, dokumenti, kartes, gravīras, gleznas u. c. Latvijas vēstures liecības. Muzeja misija ir Latvijas valsts un tautas interesēs vākt, saglabāt, pētīt un popularizēt Latvijas un pasaules garīgās un materiālās kultūras liecības no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām, kam ir arheoloģijas, etnogrāfijas, numismātikas, vēstures vai mākslas vēstures nozīme.
Pēc 2013. gada jūnija ugunsnelaimes Rīgas pilī LNVM krājums pārcelts uz pagaidu telpām Lāčplēša ielā 106/108, ekspozīcijas un izstāžu zāles atrodas pagaidu telpās Brīvības bulvārī 32. Muzejs plāno atgriezties renovētajā Rīgas pilī 2018. gadā
Muzejs turpina pētniecisko darbību, organizē konferences un seminārus, veido ceļojošās izstādes, sadarbojas ar Latvijas skolām, iestādēm, izdod rakstu krājumus un citas publikācijas.
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja nodaļas ir Āraišu arheoloģiskais muzejparks, „Dauderi” un Tautas frontes muzejs.