Tautas frontes muzejā rakstnieka Artūra Snipa jaunās grāmatas “Notvertais laiks” atvēršana
26. aprīlī plkst. 17.00 rakstnieks Artūrs Snips aicina uz savas jaunākās grāmatas “Notvertais laiks” atvēršanu Tautas frontes muzejā Vecpilsētas ielā 13/15, Rīgā.
Grāmata ir esejisku hroniku apkopojums, kuru pats autors raksturo šādi: “Tā pastāv vējš, kamēr pastāv elpa. Rakstījis esmu vairumā par saviešiem vai, smalkāk sakot, par cilvēkiem, ko uzskatu par savējiem. Hatangas izsūtījuma cilvēki un Taimiras pētnieks un ģeologs Mirušo zemē Birangā, izdzīvojušie Kolimas verdzības zelta raktuvēs un urāna lāpstošanā Igaunijas Silamejā. Latvieši un latvieši, un vēlreiz latvieši. Karalaikus un krievu laikus pārdzīvojušie un sagaidījuši brīvu Latviju. Vienmēr uzturējuši Latvijas garu un vecumdienās saņēmuši prieka vēsti, ka dzīves ceļojums nav bijis velts.”
Artūrs Snips dzimis no Latvijas izsūtīto zemnieku ģimenē 1949. gadā, Krasnojarskas novada Taimiras nacionālajā apgabalā, Hatangā. Latvijā ģimenei tika ļauts atgriezties 1957. gadā. Ieguvis augstāko izglītību Rīgas Politehniskā institūta Automātikas un skaitļošanas tehnikas fakultātē, mācījies M.Gorkija Literatūras institūta Augstākajos literārajos kursos. Strādājis Baldones radioobservatorijā, bijis inženieris Ķeguma HES, stacijas maiņas priekšnieks, “Kultūras fonda avīzes“ galvenais redaktors, darbojies Neatkarīgajā teātrī “Kabata”, veicis Latvijas Republikas vēstniecības Baltkrievijas Republikā ekonomiskā padomnieka pienākumus.
Pirmā Artūra Snipa publikācija – stāsts “Ceļš” publicēts žurnālā “Liesma” 1973 (11. nr.). Prozas krājums “Nelabojami radi” (1979) un “Mazs ciemats turp un atpakaļ” (1987) ar paradoksos balstīto tēlu sistēmu un fantasmagorisko padomju realitātes atveidu ir spilgts filozofiskā absurda prozas paraugs latviešu literatūrā. Snips arī sarakstījis romānu “Pasaule pēc tam” (2006), kas nominēts laikraksta "Diena" gada balvai kultūrā, un autobiogrāfisku darbu "Klejojumi" (2010). Īsprozas krājums “Stāsti laika logos” laists klajā 2016. gadā.
Artūrs Snips darbojies arī publicistikā, kopā ar Daini Īvānu vērsies pret Daugavpils HES celtniecību 1986. gadā publikācijā “Par Daugavas likteni domājot”, ar kuru tika aizsākta cīņa pret Daugavpils HES celtniecību, autoriem kļūstot par Atmodas vēstnešiem. Kopīgi sastādīts krājums “Domu Daugava. Sirdsdaugava” (1989).
Paredzētas uzrunas, kafijas brīdis. Ieeja brīva.
Plašāka informācija Latvijas Nacionālais vēstures muzejs
