Latvijas Arhitektūras muzejā tiks atvērta izstāde „Juris Monvīds Skalbergs. Starp modernismu un postmodernismu”

Pareizticīgo katedrāle Rīgā tika slēgta 1963. gadā ar LPSR Ministru Padomes lēmumu, lai ierīkotu te Zinību namu. Oficiālā misija, kā vēstī padomju avoti, bija „propagandēt sabiedriski politiskās zināšanas, tehnikas un dabas zinātņu sasniegumus plašās darbaļaužu masās”. Reizē ar to padomju vara likvidēja nevēlamu kulta celtni tiešā Ministru kabineta tuvumā. Taču paradoksālā kārtā izglītojošā un radošā funkcija ēkā patiešām attīstījās, kamēr politiskā propaganda palika otrajā plānā, un par radošās bohēmas mājvietu kļuvusī nama kafejnīca, tautā saukta „Dieva auss”, akumulēja procesus, kas klusītēm grāva padomju sistēmu no iekšpuses. Vēsturisko celtņu pārbūves padomju zemē ieguva ideoloģisku raksturu, tostarp modernisma arhitektūra, kas valdīja rietumos, bija ieradusies, lai mainītu veco un radītu jaunu pasauli, un tā bija nesaudzīga pret vēstures liecībām visos Eiropas vēsturiskajos centros. Ar rekonstrukcijām un pārbūvēm padomju vara bieži panāca pretējo – ievazāja rietumu idejas.

Republikāniskais Zinību nams (1964), kino „Blāzma” (1964), Rīgas Krievu drāmas teātris (1967), kafejnīca „Allegro” (60. gadi) kļuva par spilgtākajām laika zīmēm, kas savā veidā tautas atmiņā ir folklorizējušās – sabiedrībā reti kurš zina, ka to autors bija arhitekts Juris Skalbergs (dz. 1935). Modernisms ieradās kā revolūcija, un beigu galā piedzīvoja sakāvi – visi pieminētie objekti šodien ir likvidēti, lai arī no šodienas skatu punkta tie būtu pelnījuši vietu sava laika kultūras pieminekļu sarakstā.

Nākamais laikmets atnāca ar citām idejām, un Juris Skalbergs īstenoja tikpat spilgtus postmodernisma projektus – institūta „Agroprojekts” ēku Rīgā, Maskavas ielā (1979–1988), apvienības „Lauku celtnieks” tehnisko centru Vecrīgā, Peldu ielā (kopā ar Aivaru Zavadski un Pēteri Biruli, 1984–1987), Lodes ciema sabiedrisko centru (kopā ar Ivaru Martinsonu, 1988), bet Skalberga 80. gados projektētie ūdenstorņi joprojām daudzviet papildina Latvijas lauku ainavu.

Arhitekta jaunākais lielais veikums ir kultūras pils Ziemeļblāzma rekonstrukcija (2011–2013), kas rāda, cik saudzīga mūsdienās kļuvusi izpratne par vēstures mantojumu. Tostarp jaunbūvētais skatu tornis liecina par arhitekta vēlmi atgriezties pie modernisma ideju interpretācijas laikmetīgā formu valodā.