Tapusi pirmā Ilzes Reihas fotoizstāde “Es pasauli redzu baltu”

Ilze Reiha fotomākslai pievērsusies salīdzinoši nesen, taču kopš tā brīža, kad pasauli sākusi aplūkot caur fotoobjektīvu, pagājuši aptuveni pieci gadi, un tieši vēlme iemūžināt dabas netveramo skaistumu mudināja Ilzi atkal un atkal ņemt rokās fotoaparātu un doties dabā, vienalga, kājas apautas vai nē, rīta kafija izdzerta vai nē, galvenais – noķert mirkli, jo, kā apgalvo pati Ilze: “No manas mājas loga jau paveras skats kā glezna, ko jāpaspēj iemūžināt!” Un nevar nepiekrist apgalvojumam, ka ar fotogrāfijas palīdzību ir iespējams fiksēt brīdi no dzīves, kuru mēs redzam vienādi, bet caur objektīvo realitāti tai vienlaicīgi piemīt jau vairākas patiesības – pašas autores un skatītāja! Ilzei ļoti patīk pienenes, tās viņa fotografējusi dažādos gadalaikos, dažādos veidos un gaismas efektos, jo pienenēm piemīt kaut kas ļoti netverams un gaisīgs.

Ilzes fotogrāfijas nav apstrādātas kādā no datorprogrammām, fotogrāfijas ir dabisks “foto tīrradnis”, tā iemūžinot īsto pasauli sev apkārt bez mākslīgām krāsām un citiem uzlabojumiem. No fotogrāfijām strāvo vienkāršība un gaišums, un tajās pārsvarā atspoguļota daba Vecauces pagastā makro fotostilā un jūra, kas Reihas kundzei vēl arvien ir ļoti mīļa. Vaicāta, ar ko vēl nākotnē Ilze varētu pārsteigt, viņa atbild noslēpumaini, vien piebilstot, ka šobrīd ir tikai fotomākslas ceļa pašā sākumā, tāpēc jāļauj, lai šis “bērns” paaugas.

Vairāk Gitas Šēferes-Šteinbergas foto no izstādes atvēršanas ŠEIT

“Esmu īsts dabas bērns. Man patīk viss, kas no dabas, viss vienkāršais, jo tieši vienkāršībā saskatu ģeniālo un skaisto. Pirms divpadsmit gadiem ienākot Vecaucē, mana ikdiena sāka ritēt tik tuvu dabai jeb, pareizāk sakot, dabā, ka burvīgo mirkļu iemūžināšana bija pašsaprotama. “Aizņēmos” vīra fotoaparātu un process varēja sākties! Kadrs aiz kadra un tā lieta aizgāja! Gleznas un modeļi visapkārt - spēj tikai knipsēt! Mežs, lauki, pļavas, putni, dzīvnieki un mani mīļākie modeļi - ziedi! Sāku „spēlēties” ar kameru drosmīgāk. Fotokursi pie Aivara Tipša iedrošināja, lai arī man nav ļoti laba fotokamera, cenšos “mākslu” radīt ar to, kas man ir. Tad nu šogad ir dzimusi mana pirmā fotoizstāde! Neesiet bargi, vienkārši - baudiet! Jo es pasauli redzu baltu...” saka fotoizstādes autore.

Ilze Reiha ir dzimusi Rīgā, taču dzimtas saknes meklējamas Tukumā. Bērnību pavadījusi Jūrmalā, taču laika grieži viņu atveduši uz dzīvi Vecaucē, kas, kā izrādās, ir arī senču zemes stūrītis. Dzīves gudrības un izpratni Ilze smēlusies no saviem vecākiem, tēvs bijis lidotājs un fotogrāfs – amatieris, tāpēc jau agrā bērnībā daudz laika viņa pavadīja kopā ar tēvu sarkanas gaismas apspīdētā telpā, esot līdzās fotogrāfiju tapšanas procesā. Arī viņas tēvs šo fotoprieku bija mantojis - no sava tēva, kurš arī bijis amatierfotogrāfs, kura fotoaparāts kā īsta ģimenes relikvija apskatāma arī izstādē. Par savu pirmo “skolotāju” mākslas un mūzikas pasaulē Ilze uzskata savu vīru – mākslinieku, savukārt pamudinātājas, atbalstītājas un iedvesmas avots ir viņas trīs meitas, turklāt tieši vidējā no viņām Ilzi mudinājusi pieteikties fotokonkursam Kuldīgā. Lai arī tajā godalgota vieta netika iegūta, tas bijis kā pamudinājums veidot pašai savu fotoizstādi.

Šī nebūt nav parasta fotoizstāde, kurā apskatāmas tikai fotogrāfijas, šajā izstādē zem katra fotoattēla lasāmas Ilzes atziņas, kas raksturo konkrētā bildē atrodamo un Ilzes “noķerto” maģiju, kas varbūt tik viegli nākusi tāpēc, ka viņas aizraušanās - un nu jau arī pamatnodarbošanās - ir astroloģija, zvaigžņu sakarību pētīšana. Tā kā Ilze Reiha ir astroloģe, viņa ļoti pievērš uzmanību dažādām norādēm dzīvē, par tādu viņa uzskatījusi arī kādu sapni.

Ilzi sveikt bija ieradušies viņas tuvākie draugi un arī kaimiņi, vakara gaitā daloties atmiņās un emocijās, kā iepazinušies un kādu viņi redz Ilzi, pierādījās tas, ka tikai mēs paši esam atbildīgi, kāda pasaule un cilvēki ir mums apkārt, jo paši esam daļiņa no savas pasaules, ko Ilze atļauj mums aplūkot savā pirmajā fotoizstādē, jo “Vienas patiesības nav. Katram sava. Arī Tev. Sapratne.” Interesanti, ka Ilzes Reihas fotogrāfijas izmantotas arī Ēvalda Leona dzejas grāmatās. Lai arī viņš kā mācītājs astroloģiju neatzīst, tas nav traucējis.

“Es pasauli redzu baltu” – fotoizstādei kodolīgāku nosaukumu būtu grūti atrast, tā būs aplūkojama līdz 7. februārim, tāpēc, ja rodas vēlme pakavēties ziemas baltumā un maģiskas noskaņas meklēt un atrast Ilzes fotogrāfijās un citātos, jādodas uz Auces novada Kultūras centru. Varbūt kāds izlasīs priekš sevis jaunu stāstu, varbūt kāds ieraudzīs to, ko nav ieraudzījis līdz šim, varbūt kāds meklēs trūkumus, bet varbūt kāds sāks ieklausīties sevī, jo tā varbūt kādam kļūs par “Pasaku”, kā par vienu no attēliem teikusi Ilze: “Pasaka par Sprīdīti. Nemukt no sevis. Nākt pie sevis. Mājas.” Ilze arī atklāja, ka, viņasprāt, novadā ir daudz talantīgu ļaužu, kuru darbus būtu interesanti apskatīt, tāpēc viņa aicina būt drosmīgiem un nekautrēties par to, ko darāt, parādot plašākai publikai savus darbus! Pelēka diena sola gaismu. Nāks burvis un burs. Ar sirdi.”