Nacionālajā bibliotēkā atklās Bruno Vasiļevska, Kriša Salmaņa un Artura Bērziņa darbu ekspozīciju

Tā veltīta Bruno Vasiļevska gleznām no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM)krājuma un Latvijas Mākslinieku savienības muzeja kolekcijas, Artura Bērziņa mākslas darbiem notopošā LatvijasLaikmetīgās mākslas muzeja (LLMM)krājuma un Mūkusalas mākslas salona kolekcijas, kā arī Kriša Salmaņa video darbam. Izstāžu cikls „Patība. Latvijas laikmetīgās mākslas vēsture” noris kā LNB un Borisa un Ināras Teterevu fonda sadarbības projekts, paplašinot LNB Mākslas un mūzikas centra piedāvātās iespējas. Ieeja izstādē ir bez maksas. Izstāde apskatāma līdz 2015. gada 6. aprīlim.

Projekta „Patība. Latvijas laikmetīgās mākslas vēsture” izstāžu ciklā ir redzami Latvijas laikmetīgās mākslas klasiķu darbi, galvenokārt no LNMM krājuma. Tāpat tiek izstādīti aktuāli strādājošu mākslinieku darbi, kuru daiļrades kāda šķautne tematiski vai stilistiski sasaucas ar attiecīgā klasiķa mākslu. Izstāžu pamatu veido grāmata „Patība. Personības ceļā uz laikmetīgo mākslu. Padomju Latvijas 60.–80. gadi” (sastādītāja mākslas zinātniece Helēna Demakova).

Izstāžu cikla ietvaros tiek demonstrētas studijā „Platforma Film” nesen tapušas filmas par latviešu laikmetīgās mākslas klasiķiem (režisore Ilze Šņore, režisore inscenētāja Ilona Bērziņa, operatori Artūrs Lapinskis un Inese Tīkmane, montāžas inženieris Jānis Ērglis, producents Pāvils Raudonis), kā arī kinolentes par laikmetīgās mākslas klasiķiem.

Izstāžu cikls notiek ar Borisa un Ināras Teterevu fonda un Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu ciešā sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, Mūkusalas mākslas salonu un fondu „Mākslai vajag telpu”. Projekta idejas autore un kuratore ir Helēna Demakova, darba grupa – Brigita Zelča-Aispure, Aivija Everte, Ilze Egle, Ingrīda Peldekse, Katrīna Teivāne-Korpa un Dace Gasiņa.

Uzziņai:

Bruno Vasiļevskis (1939 – 1990) dzimis Rēzeknē, bet dzīves lielāko daļu dzīvojis Rīgā un vasarās Kurzemē, Kuldīgas pusē. Viņš ir beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu. 1964. gadā studiju laikā kopā ar Maiju Tabaku, Imantu Lancmani, Ievu Šmiti, Juri Pudānu un Jāni Krievu viņš izveidoja neformālo “Franču grupu”.
Imants Lancmanis ir teicis, ka “Bruno Vasiļevskis vienkārši nāk ar jaunu pasaules redzējumu un vienlaicīgi ar jaunu mākslas formu. Vairāk sasniegt mākslā nav iespējams.” 1989. gadā savas personālizstādes bukletā Bruno Vasiļevskis cita starpā rakstīja: “Mana tēma nav, kā to varētu domāt, priekšmetu pasaule, bet gan drīzāk telpa un gaisma. Manas glezniecības saturs ir tiekšanās pēc patiesības.”

Vasiļevska koncepcija paplašina robežas padziļinātas realitātes izpratnes virzienā, kur lietu pasaule ir tikai pasaules redzamā daļa. Ticība patiesībai paredz kādas neredzamas, hierarhiski augstākas, bet īsteni esošas pasaules klātbūtni, kuru ar glezniecības spēku, māksliniekaprāt, iespējams atklāt priekšmetiskajā vidē. Visi Bruno Vasiļevska darbi, gluži kā viņa augsti vērtētā Johannesa Vermēra 17. gadsimta gleznas, ir idealizēti. Katrs viņa audekls izstaro harmonisku mieru, kurš tiecas atklāties kā pārlaicīgs, tas ir – mūžīgs. Mākslinieka garīgi saspringtā askēze, mēnešiem ilgā viena darba gleznošana, laika sublimēšana, raugoties un atkal raugoties dabā, atmetot visu lieko dzīvē un mākslā, radīja jauna veida īstenības izpratni. Mākslas vēsturnieks Eduards Kļaviņš viņa mākslu nodēvēja par „ideālo realitāti”.

Līdzīgi citam Latgalē dzimušam māksliniekam, Markam Rotko, arī Bruno Vasiļevskis apliecināja sarežģītas domas šķietami vienkāršu izteiksmi. Slovēņu mākslas teorētiķis un kurators Gorans Podnars, kurš viņa 2006. gadā kūrētajai izstādei Rīgā izvēlējās nosaukumu “Saule uz sienas” (pēc Bruno Vasiļevska 1976. gada tāda paša nosaukuma gleznas), katalogā min, ka tā “ izceļ “ideālistisku” noti” un ka “Bruno Vasiļevska tēloto objektu un figūru formas skaidrība sasniedz metafizisku dimensiju.” Divās gleznās mākslinieks attēlojis padomju pasi. Pat ja pastāv viedoklis, ka tādējādi Vasiļevskis centies uzsvērt nepieciešamību dzīvot saskaņā ar kādiem sākotnējiem komunistiskiem ideāliem, šim apgalvojumam trūkst pierādījumu. Pase vienkārši piederēja pie viņa dzīves, gluži kā liepa pie Mežaparka mājas loga vai galdiņš, uz kura novietota klusā daba. Pase bija objekts paša mākslinieka telpā.

Bruno Vasiļevska gleznas atrodas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, topošajā Laikmetīgās mākslas muzejā un privātkolekcijās.

Arturs Bērziņš (1983) absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu 2009. gadā, bet 2014. gadā beidzis arī Vizuālās mākslas un kultūras vēstures un teorijas nodaļas maģistrantūru.
Arturs Bērziņš ir konceptuālists, kura māksla ir smalka, augsti intelektuāla un askētiska. Domas skaidrība un minimālistiskā izteiksme viņa darbus padara radniecīgus Bruno Vasiļevskim, taču principiāli atšķīrīga ir attieksme pret tēlu – Bruno Vasiļevskis to rada, lai atklātu patiesību, Arturs Bērziņš to veido, iztaujājot un pētot dažādas sistēmiskas sabiedrības un kultūras parādības. Mākslas zinātniece Ieva Astahovska raksta, ka mākslinieks izstādījis saistošas darbu sērijas, - “pētījumus par latviešu glezniecības tradīcijām, kultūras un sistēmu veidojošām tradīcijām, skaņu un tās izplatības formām, laiku un tā ritējumu, domāšanas tradīcijām.” Savukārt filozofs Jānis Taurens apgalvo, ka “šis ir retais gadījums Latvijas mākslā, kad ar glezniecības līdzekļiem realizēts konceptuāls pētījums par mūsu priekšstatiem par dabu un mākslas lomu mūsu realitātes uztveres veidošanā.”
Mākslinieka darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā, topošā Laikmetīgās mākslas muzeja krājumā un privātkolekcijās.

Krišs Salmanis (1977) bedzis Latvijas mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu 2003. gadā un studējis Ķelnes Mediju mākslas akadēmijā no 2009. – 2010. gadam. Viņa daudzpusīgo daiļradi raksturo paradoksi un asprātība, kura nav acumirkļa sajūtu notvērums, bet gan rūpīga domas darba viens no vainagojumiem. Mākslinieks radījis instalācijas un animācijas, veidojis videodarbus un izmantojis fotogrāfijas. Viņa māksla allaž ir kāda procesa pētījums, kurš rezultējies ar nepretenciozu vizuālu tēlu. Iepretim mediju vides un ārtelpas krāsainajai ņirboņai viņš rada noteiktas darbības askētisku kondensātu. Savā ziņā viņš turpina 60. gadu amerikāņu minimālistu augsti ētisko mākslu, lai arī reizēm viņa darbos ir nolasāms arī stāsts. Minimālistiem raksturīga ir domas procesa vizualizācija kādās īpaši izdalītās un sistematizētās formās, kuras raksturo atkārtošanās. No otras puses, viņa konceptuālos darbus izceļ vērotāja un reizē konstruētāja smalkā iztēle, kas drīzāk viņu tuvina tēlainajam postmodernismam.

Kriša Salmaņa daiļarades viens no pamanāmākajiem notikumiem bija piedalīšanās Venēcijas mākslas biennālē, pārstāvot Latvijas Republiku 2013. gadā kopā ar Kasparu Podnieku. Espozīcijas nosaukums bija “North by Northeast” kuru veidoja kopīga, integrēta instalācija – Kriša Salmaņa kustīgais, pie griestiem piekārtais koks un Kaspara Podnieka fotografētie cilvēki, sastingušā miera stāvoklī virs viņa dzimtajiem Drustiem – starp debesīm un zemi.

Amerikāņu mākslinieks Roberts Smitsons, veidojot savu “Spirāles molu”, skaitīja debess puses, skrienot pa molu tāda paša nosaukuma filmā. Ja viņš kā mantru skaitīja, piemēram, “uz austrumiem no ziemeļiem – dūņas, sāls, kristāli, akmeņi, ūdens”, tad Kriša Salmaņa kustīgais koks un Kaspara Podnieka sastingušie cilvēki bija kā sava veida sveiciens ģeniālā amerikāņa procesuālās mākslas daudzslāņainībai, kurā kustība ir nemitīga, bet mūžīgais tiek notverts saules stara acumirklīgajā mierā.

Kriša Salmaņa darbi atrodas topošā Laikmetīgās mākslas muzeja krājumā un privātkolekcijās.