Īlē atklāj pieminekli nacionālajiem partizāniem un viņu atbalstītājiem

Pasākumu organizē Latvijas Nacionālo partizānu apvienība sadarbībā ar Dobeles novada domi un Liepājas muzeju.

Pasākumā piedalīsies Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Andrejs Panteļejevs, Nacionālo bruņoto spēku un Zemessardzes pārstāvji, Dobeles novada domes priekšsēdētājs Andrejs Spridzāns.

Pieminekļa atklāšanā piedalīsies arī pēdējais dzīvais Īles nacionālo partizānu grupas dalībnieks, Liepājas dzejnieks un publicists Modris Zihmanis, partizānu sakarniece Biruta Rodoviča, Latvijas Nacionālo partizānu apvienības priekšsēdētājs Ojārs Stefans, Latvijas Nacionālo karavīru apvienības priekšsēdētājs Edgars Skreja, Lietuvas Nacionālo partizānu apvienības pārstāvji, Latvijas Valsts mežu pārstāvis Juris Jumītis, nacionāli patriotisko organizāciju pārstāvji, jaunsargi, skolu jaunatne un visi interesenti.

Par muzikālo noformējumu rūpēsies ansamblis „Spārni”. Pasākumu vadīs Jānis Dreiblats.

Kā pastāstīja pieminekļa idejas autore, projekta koordinatore un bijusī partizānu sakarniece Biruta Rodoviča, tad Baltijas valstīs lielāko bunkuru 1948. gadā Īles mežos izbūvēja apvienotās latviešu – lietuviešu grupas partizāni, lai turpinātu cīnīties pret padomju varu.

27 cilvēku lielo grupu vadīja gados jaunais komandieris Kārlis Krauja. 1949. gada 17. martā 24 partizāni, kas tobrīd atradās bunkurā, trīs stundu nevienlīdzīgā cīņā izcīnīja savu pēdējo kauju pret 760 vīru lielo Valsts drošības ministrijas jeb čekas karaspēku. Bojā gāja 15 partizāni, deviņi tika sagūstīti un kopā ar atbalstītājiem izsūtīti uz Sibīriju.

„Katru gadu braucam uz savu Īles bunkuru, sakopjam, rīkojam atceres pasākumu. Arī daudz jauniešu ir kopā ar mums. Ir svarīgi, ka viņi zina – reiz bija cilvēki, kuri nespēja samierināties ar svešas varas uzspiesto kārtību un stājās tai pretī,” saka Biruta Rodoviča.

Šie latviešu un lietuviešu varoņi, kas ar ieročiem rokās cīnījās par Latvijas un Lietuvas neatkarību, ir paraugs, kā savas zemes patriotiem cīnīties un mirt par Tēvzemi. Tāds nu ir mūsu – pēdējo divu baltu tautu liktenis, savīts un nešķirams, gan cīņā ejot par brīvību, gan nāvē ejot par Tēvzemi.

Jaunatklātais piemineklis būs simbols un atgādinājums tam, ka bija cilvēki – partizāni un viņu atbalstītāji, konkrēti cilvēki ar savu vārdu un uzvārdu, no kuriem daudzi krita, bet daudzi mocījās padomju lēģeros, bet vienalga nespēja samierināties ar svešas varas uzspiesto kārtību un stājās tai pretī.

Liepājnieks Modris Zihmanis ir viens no tiem, kuram savā ziņā palaimējās, ka nāvessodu aizstāja ar ilgstošu ieslodzījumu, bet tas viņu neatturēja lēģeros rīkot bada streikus un sacelšanos.

Viņš ir vienīgais dzīvais palikušais Īles bunkura partizāns. Atceroties notikušo, M. Zihmanis pastāstīja, ka Īles bunkuram visapkārt bijušas izliktas tālvadības mīnas, kuras kaujas laikā detonēja, taču vairāk nekā 760 čekas karavīru lielā grupa bija pārmērīgs pārspēks nacionālajiem partizāniem, tādēļ tiem nebija nekādu izredžu izlauzties.

Zīmīgi, ka čekas karaspēks nacionālajiem partizāniem uzbruka tikai dažas dienas pirms 1949. gada 25. martā gaidāmās latviešu izsūtīšanas uz Sibīriju, jo zināja, ka citādi viņu veiktajai neģēlīgajai akcijai būs sagaidāma pretdarbība.

Lai atbalstītu liepājniekus Modri Zihmani un Birutu Rodoviču, uz Īli pošas arī Liepājas muzeja, Liepājas politiski represēto kluba, Liepājas Strēlnieku apvienības, Liepājas nacionālo partizānu un Daugavas Vanagi Liepājā pārstāvji.