Ciao! Niklāvs Strunke Itālijā. 20. gadsimta 20. gadi

Māksliniekam Niklāvam Strunkem (1894–1966) dzejnieks Aleksandrs Čaks un citi laikabiedri piedēvē itāliskā sveiciena “čau” (“ciao”) ieviešanu Rīgā. Kamēr vienaudži traucās uz Parīzi, slavenākais “latviešu itālis” no 1923. līdz 1927. gadam dzīvoja Romā, Kapri salā un Florencē, apceļojot arī Venēciju, Toskānu, Neapoles līča un Amalfi piekrasti. Mūžīgajā pilsētā Itālijas savaldzinātais pittore lettone īrēja darbnīcu Vatikāna apkārtnē, Florencē – Oltrarno vecpilsētā, bet Kapri apmetās Marina Grande pusē.

Itālijā pavadītie starpkaru gadi būtiski rosināja daudzpusīgā latviešu modernista un vecmeistaru mācekļa oriģinālo māksliniecisko izteiksmi. Niklāvs Strunke vienlaikus iedvesmojās no secondo futurismo jeb “otrā viļņa” futūrisma un itāļu agrās renesanses, sasniedzot izcilas savas glezniecības, grāmatu ilustrāciju un modernās scenogrāfijas virsotnes. Bijušais Rīgas grupas dalībnieks personiski iepazinās ar futūrisma iniciatoru Filipo Tommazo Marineti (Filippo Tommaso Marinetti), tikās ar virziena otrās paaudzes līderi Enriko Prampolīni (Enrico Prampolini), iedraudzējās ar Ivo Pannadži (Ivo Pannaggi), Antonio Marasko (Antonio Marasco) un jaunreālistu Aldo Bandinelli (Aldo Bandinelli). Futūristiskās fotogrāfijas un kino pioniera, režisora Antona Džūlio Bragaljas (Anton Giulio Bragaglia) aprindās latviešu modernistu ieveda pirms tam Berlīnē sastaptais Marineti “sakarnieks”, futūristu literāts un galerists Rudžēro Vazāri (Ruggero Vasari). Bragaljas Mākslas namā (Casa d’Arte Bragaglia), kas tolaik bija Romas avangardistu tikšanās vieta, Strunke sarīkoja personālizstādi (1924), bet eksperimentālajā Teatro degli Indipendenti apguva futūristu “scenoplastikas” idejas, ko saliedēja ar commedia dell’arte tradīciju.

Filipo Tommazo Marineti 1924. gadā Parīzes manifestā “Vispasaules futūrisms” (“Le futurisme mondial”) līdz ar Niklāvu Strunki pieskaitīja plašai internacionālai Eiropas avangardistu plejādei arī tēlnieku Kārli Zāli, māksliniekus Romanu Sutu un Aleksandru Beļcovu. Saskāries ar krievu kubofutūrismu un agrīnos teorētiskos tekstos tuvinājies futūristiskiem uzskatiem, Strunke apgalvoja, ka kopā ar Zāli pēcāk parakstījis Marineti manifestus. “Latviešu itālis” publicējās periodiskajos izdevumos – futūristu žurnālā “Noi”, satīriskajā “INDEX rerum virorumque prohibitorum” un citos, jau tad sapņojot par Latvijas līdzdalību Venēcijas biennālē.

Niklāva Strunkes vecmeistariskās intereses turpretī atbalso futūrismam opozicionārā žurnāla “Valori plastici” sludināto pēckara laikmeta ritorno all’ordine (“atgriešanos pie kārtības”) un ritorno al mestiere (“atgriešanos pie amata”). Muzejos un baznīcās latviešu modernists studēja 13.–15. gadsimta itāļu glezniecību, cildināja florencieti Fra Andželiko (Fra Angelico) un gleznojot savienoja primitīvistu kolorīta un kompozicionālos ierosinājumus ar lakonisku ģeometrizāciju. Radniecīgi arī ilustrācijās senas miniatūrglezniecības ietekme tika sakausēta ar Art Deco dekoratīvismu.

Izstādē līdzās Niklāva Strunkes kanoniskajiem darbiem “Galvas konstrukcija. Ivo Pannadži portrets” (1924), “Sorento” (1924–1925), “Cilvēks, kas ieiet istabā” (1927) un “Florencietis ziemā” (1929) atklāsies maz zināmi, ziemeļnieka acīm tverti “saules un vīna zemes” dabas, arhitektūras un sadzīves iespaidi, kas veido abu Itālijas ceļojumu vizuālo dienasgrāmatu. Izceļot vietu savdabību, tiks parādītas Kapri radītas kubistiski stilizētas, arhitektoniskas ainavas, Romas apkaimē un Toskānā tapuši gleznainu mazpilsētu skati. Itāliskos motīvus mākslinieks bieži iekļāva savās kaligrāfiski rakstītajās vēstulēs.

Itālijai Niklāva Strunkes biogrāfijā bija liktenīga loma arī pēc Otrā pasaules kara, kad viņš dienvidzemē atgriezās kā trimdinieks no Zviedrijas. Vārdos mīlestību pret otro dzimteni apliecina grāmatā “Svētā birze” (1964) apkopotās esejas “Mana Itālija”. Mākslinieks miris Romā un apbedīts Mūžīgas pilsētas protestantu kapsētā.

Izstādē, kas ir viens no notikumiem ceļā uz nākamgad svinamo klasiķa 125. jubileju, eksponēti mākslas darbi, foto liecības un izdevumi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Rakstniecības un mūzikas muzeja, Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas krājuma un privātkolekcijām.

Teksts: Aija Brasliņa