Vēl mēnesi Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā skatāma izstāde "Dzintars - Baltijas jūras dārgakmens"
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja sadarbībā ar nodibinājumu „Rīga-2014” veidotā izstāde „Dzintars – Baltijas jūras dārgakmens”, ar kuras atklāšanu muzejs atjaunoja savu izstāžu darbību pagaidu mājvietā Brīvības bulvārī 32 Rīgā, aplūkojama vēl tikai vienu mēnesi – līdz šā gada 1. martam.
Šī izstāde ir viens no veiksmīgajiem Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas notikumiem, un tā iekļauta arī Latvijas Eiropas prezidentūras publiskās diplomātijas un kultūras programmā. Martā un aprīlī „Dzintars – Baltijas jūras dārgakmens” būs apskatāma Baltkrievijas Nacionālajā vēstures muzejā Minskā, jūnijā – Kijevas pilsētas vēstures muzejā Ukrainā.
Kopš atklāšanas pagājušā gada maijā to apskatījuši teju 15 000 apmeklētāju. Vismaz trešā daļa ir ārvalstu viesi no Igaunijas, Lietuvas, ASV, Austrālijas, Ķīnas, Polijas, Krievijas, Somijas, Zviedrijas, Norvēģijas, Spānijas, Itālijas, Nīderlandes, Francijas, Lielbritānijas, Īrijas.
2014. gadā, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, kā viens no Latvijas kultūras simboliem tika godināts dzintars. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs izvēlējās dalību “Dzintara āderē”, jo ir lielākais Latvijas teritorijā atrastā arheoloģiskā un etnogrāfiskā dzintara kolekciju glabātājs.
Dzintars ir dārgakmens, kas jau kopš aizvēsturiskiem laikiem Latvijas iedzīvotāju dzīvē ieguvis nozīmīgu lomu. Tas kļuvis par simbolu un atpazīstamības zīmi. Ar muzeja krājumā esošajām arheoloģiskā un etnogrāfiskā dzintara kolekcijām izstādē atainota dzintara izplatība un tā atrašanas vietas Latvijas teritorijā, iezīmētas reģionālās „dzintara krustceles” un lielie Dzintara ceļi, aplūkoti dzintara apstrādes prasmju mantojums un pēctecība, dzintara nozīme latviešu folklorā.
Izstādes noskaņā noteicošā loma ir mākslinieka Ģirta Boronovska veidotajam Baltijas jūras dzīļu atainojumam – videi, kurā veidojas dzintars, un cilvēkiem, kas dzintaru dažādi izmantojuši. Savukārt ar multimediālo paplašinājumu starpniecību apmeklētājiem ir iespēja pietuvinājumā izsekot gan Dzintara ceļu kartei, gan iejusties šo ceļu gājēja lomā. Palielinājumā virtuāli skatāmi arī atsevišķi izcilākie dzintara priekšmeti, lai interesentiem ļautu izbaudīt to estētisko skaistumu un faktūru. Virtuāli var detalizēti izsekot dzintara atradumu vietām Latvijas teritorijā.
Arheoloģiskais dzintars aplūkojams ne vien modernās izgaismotās vitrīnās, bet arī uz sievietes manekena, kurš ietērpts izstādei īpaši izgatavotā akmens laikmeta tērpa no Zvejnieku kapulauka rekonstrukcijā. Izstādē eksponēts arī unikālais Kābeļu dzintara depozīts, kura svars ir 25,68 kg. Šo 12.gs. neapstrādāto dzintaru, kas bijis ievietots auduma maisā un noglabāts kādas celtnes pagrabā, atrada 1972. gadā Ikšķiles Kābeļu ciemā arheoloģisko izrakumu laikā. Tas joprojām ir lielākais neapstrādāta dzintara vienkopus atradums arheoloģiskajā piemineklī visā Austrumeiropā.
Etnogrāfiskais dzintars atspoguļots tradicionālajās dzintara rotās – saktās, kniepķenos un krellēs. Pie tērpa tās galvenokārt valkāja Dienvidkurzemē: Rucavā, Nīcā, Bārtā, Dunikā, Medzē, Pērkonē, Ziemupē. Saktas un kniepķeni kalpoja krekla aizdarei, taču vienlaikus bija arī rotas. Izstādē rucavnieces 19. gadsimta goda tērpā redzami visi tradicionālo rotu veidi: kniepķens, apaļa riņķa saktiņa un sirdsveida saktiņa. Dzintara krelles nav saglabātas tik bagātā skaitā kā pārējie rotu veidi.
Dzintara rotas gan bija, gan joprojām ir savdabīga liecība par latviešu identitāti un gaumi. 20. gadsimta otrajā pusē dzintara rotas pārsvarā darināja Liepājā, vietā, kur ir gadsimtiem senas dzintara apstrādes tradīcijas. Rotu meistari šo prasmi pilnveidoja Tautas lietišķās mākslas studijās. Izstādē pārstāvēti arī mūsdienu izstrādājumi no dzintara, to skaitā – Asnātes Smelteres „Salonā A” darinātu vakartērpu rotā 20. gs. 70.-80. gados darinātas rotaslietas.
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izstāde „Dzintars – Baltijas jūras dārgakmens” tapusi Eiropas kultūras galvaspilsētas gada programmas ietvaros un ir daļa no izstāžu cikla „Dzintara ceļš Rīgā”.
