Netradicionāli un ģeniāli. Pirmizrādi Nacionālajā teātrī piedzīvo K. Serebreņņikova izrāde "Raiņa sapņi"
Šis nebūs tradicionāls stāsts par ikvienam zināmā latviešu dižgara Raiņa jeb Jāņa Pliekšāna dzīvi. Izrādē „Raiņa sapņi” krievu režisora Kirila Serebreņņikova skatījumā uz Nacionālā teātra skatuves varēs iepazīties ar cilvēku Raini, kas dzīvo nepārtrauktā cīņā ar sevi un apkārtējo pasauli.
Rainis redzams kā ambicioza un sapņaina personība ar idejām par brīvu valsti, savu bagātu valodu un drošu kultūru. Lielākā daļa viņa dzīves cieši sasaistīta ar literāti un politiķi Aspaziju, kas bija gan viņa sieva, gan atbalsts. Izrāde vijas kā dzīves epizodes, kas seko cita citai ar jaunu emociju jūsmu un ideju garu. Katrs vīriešu kārtas aktieris uz skatuves ir Rainis, kas ir tik dažādu emociju pārsātināts un pārņemts ar lieliem plāniem kļūt par Raini Lielo.
Nosoļojot Raiņa dzīves ceļu, mēs mācāmies saprast un redzēt cilvēku viņā ar saviem plusiem un mīnusiem, iepazīt ambīcijas, sagaršot bailes un vientulību. Pieturaspunkti šajā ceļā liek apstāties pie Mīlestības, Nāves, Vientulības, Dzīves un Kosmosa ainas kopumā. Lai cik krasi atšķirīgi izrādē esošais Raiņa tēls izturas pret līdzcilvēkiem, tas liek aizdomāties par Raiņa personības daudzšķautņaino būtību, kas ir neparasta un piepildīta ar spēcīgu neatlaidību sekot mērķim, nepadoties, krist un atkal celties, lai turētu godā savas vērtības un idejas. Rodas sajūta, ka katrs kritiens ir aizvien sāpīgāks un smagāks, bet uzlecošā saule ir vēl spožāka.
Mūzikas autors Jēkabs Nīmanis ir parūpējies par Raiņa dzejas rindu un dienasgrāmatu tekstu ietērpšanu akordos. Aktieri kopā ar Emīla Dārziņa jaukto kori izdzied tautas vārdus, sajūtas un sapņus, liekot tiem ataust katra paša apziņā. Brīžiem skatītāju pavada uz klavierēm izpildīta melodija, kas aicina sajust prieku kā mīlestības tauriņu lidojumu. Vietām ieskanas arī mūsdienīgas, Raiņa laikmetam svešas elektriskās ģitāras stīgas, kas pārsteidz un sapurina, tādējādi kopā ir savienoti dažādi žanri un pagriezieni, kas provocē uz neizprotamo. Telpa tiek pacelta tādā augstumā, ka skatītājam ir iespēja identificēties ar ikvienu garīgo līmeni. Estētikas niansētība atklājas arī skatuviskajā noformējumā. Brīdī, kad istabas sienas izgaismo Raiņa dzejas vai dienasgrāmatu citāti, atraisās viņa dvēseles dzīles un apziņas apvāršņi. Jāatzīst, ka tas nav vienīgais asociatīvi bagātais pārsteigums izrādes gaitā.
Izrādē virmo domu plašums. Lai arī biežiem tā ir drūma un netverama kā vīzijas vai maldīgi murgi, par ko ir pārvērtusies dzīve, nepārtraukti Nākotnes cilvēka meklējumi saskaras ar simbolisku realitāti. Pamats ir sapņi un tiekšanās pēc tiem. Galu galā mēs katrs izvēlamies, kā dzīvojam, izkopjam valodu, atrodam un veidojam savu cilvēcību. Tā ir mūsu pašu izvēle, kas mēs esam un būsim.
Raksta autore: Ilze Degune, KultūrasVēstis.lv
