Raiņa “Uguns un nakts” atdzimst uz Nacionālā teātra skatuves. Par cīņu, kas nekad nevar būt uzvarēta
Foto: Kristaps Kalns
“Viņam bija tikai viens ienaidnieks – viņš pats, viņam vajadzēja uzvarēt tikai vienā kaujā – pašam ar sevi. Un veikt vertikālo transcendenci – mainīties uz augšu. To viņš nespēja. Un tomēr – varbūt šī mūžīgā cīņa ir labākais, kas ar Lāčplēsi varēja notikt. Par labo un ļauno, par cīņu, kas nekad nevar būt uzvarēta, bet, kas viegli var tikt zaudēta.”
Jāatzīst, ka Latvijas Nacionālais teātris godam aizvada Raiņa un Aspazijas jubilejas gadu, jo šī ir jau otrā izrāde, kas tiek rādīta Raiņa zīmē. “Raiņa sapņi” (režisors Kirils Serebreņņikovs (Krievija)) – pirmizrādi piedzīvoja janvārī. Savukārt 11. septembrī, izcilā latviešu dramaturga Raiņa 150. gadadienā, Latvijas Nacionālais teātris dāvāja “Uguns un nakts” iestudējumu Viestura Kairiša režijā.
Režisors Viesturs Kairišs 1997.gadā absolvējis Latvijas Kultūras akadēmijas kino un dramatiskā teātra režijas nodaļu. Kopā ar domubiedriem nodibinājis Nepanesamā teātra arteli, kura ietvaros Kairišs veidoja izrādes "Akmens viesis" un "Tunelis". Darbojies arī Jaunajā Rīgas teātrī, kur viņa vadībā tapušas izrādes "Jaunava Kristīna", "Skroderdienas Silmačos", "Idiots", "Čūska", "Margarēta" un "Tumšie brieži". Viņa iestudējumi izrādīti arī Tallinā, Helsinkos, Lisabonā, Oldenburgā, Londonā un Berlīnē, savukārt operas režijā Viesturs Kairišs debitēja 1999.gadā, iestudējot P.Čaikovska "Jevgeņiju Oņeginu" Latvijas Nacionālajā operā.
Iepriekšējais iestudējums izrādei “Uguns un nakts” uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves tika rādīts 1985. gadā Alfrēda Jaunušana režijā, bet nu, pēc 30 gadiem, Raiņa “Uguns un nakts” atdzimst konceptuāli jaunā veidolā. Par to parūpējies režisors Viesturs Kairišs, kas pēc četru gadu pārtraukuma atkal sevi piesaka Nacionālā teātra cienītājiem.
Sadarbībā ar pārējo radošo komandu - izrādes scenogrāfu Reini Dzudzilo, kostīmu mākslinieci Kristu Dzudzilo, gaismu mākslinieku Oskaru Pauliņu - ir pierādīts, ka skatuviskais inscenējums var pastāvēt ne vien tradicionālā manierē, bet arī laikmetīgi inovatīvā uzvedumā.
Skatuves telpa tiek veiksmīgi transformēta dažādos līmeņos, kuros savienojas gan pretpoli, gan visuma izvērsums, savienojot debess, zemes un pazemes pasaules.
(Foto: Kristaps Kalns)
Satura atklāsme notiek gan caur krāšņām vizuālām skatuviskajām gleznām – Spīdolas ekscentriskie tērpi, likteņupes Daugavas atainojums –, gan arī audiālām – skaņas inscenētais skatītāju līdzpārdzīvojums ainā, kur Lāčplēsis zaudē savas ausis.
(Foto: Kristaps Kalns)
Izrādei papildu vērtību piešķir tas, ka tās saturiskais veidojums rosina domāt par Latvijas senatni, tagadni un nākotni. Nevienā mirklī skatītājam nav jājūtas garlaikotam, jo izrāde no mākslinieciskā aspekta ir krāsaina – ir izmantoti dažādi elementi, kas skatītāja vērtējumā varētu tikt uztverti visai pretrunīgi, piemēram, citu politisko spēku ieplūšana nacionālās identitātes veidošanā, dzīva cilvēka sagremošana, seksuālo dziņu sasauksme ar verbālo komunikāciju.
(Foto: Kristaps Kalns)
Tāpat arī daži skatuviskie elementi, kuri izrādes gaitā transformējas no senatnes, iegūstot mūsdienīgu elpu. Laimdota ledusskapī, skārda bundžas slāpju remdēšanai...
(Foto: Kristaps Kalns)
..un, ja liekas, ka ar šo ir pateikts samērā daudz par šo izrādi, tad tā vis nav. Ideja un uztvere par lietām ir šķietami pašsaprotama, taču to izpildījums aizrauj citā interpretējuma brīvībā.
“Uguns un nakts” ir viena no pazīstamākajām latviešu lugām, kuras galvenie varoņi izsauc emocijas un asociācijas ikvienam šī literārā darba zinātājam. Tēli ir radīti tik spēcīgi, ka spējuši pārvērsties simbolos, ko izmantojam arī ikdienā, piemēram, Lāčplēša diena, nodevēji tiek saukti par kangariem, savukārt gudrās un daiļās sievietēs saskatīta Spīdola.
(Foto: Kristaps Kalns)
Izrādes aktieru ansamblis. Spīdolas lomā – Jaunā Rīgas teātra aktrise Guna Zariņa (JRT), Laimdota – Maija Doveika, Lāčplēsis – Uldis Anže, Kangars – Gundars Grasbergs. Pārējās lomās: Astrīda Kairiša un Juris Lisners, kas spēlēja Spīdolu un Lāčplēsi 1985. gada Alfreda Jaunušana iestudējumā, kā arī Arturs Krūzkops, Kaspars Dumburs, Jānis Skanis, Ģirts Jakovļevs, Uldis Norenbergs, Madara Botmane, Agnese Cīrule, Ance Kukule, Kaspars Aniņš, Kristians Kareļins, Artis Drozdovs.
Uz pārdomām vērsts ir Uldis Anže Lāčplēša lomas atveidē. Lāčplēša snaudošais, uz pārmaiņām nepretenciozais tēls traktē mūsdienas un latviešu tautas gadu gaitā nerealizētos sapņus. Lāčplēša lomas atklāsme izrādes gaitā ir diametrāli atšķirīga. Lai arī šķietami to caurvij nespēja mainīties un pieņemt lēmumus, tomēr pārmaiņas notiek - ja ne Lāčplēsī, tad citos tēlos, apstākļos un ilgās pēc sapņa, tādējādi aktierspēle aicina skatītāju ļauties gan iekšēji emocionāliem, gan intuitīviem impulsiem.
Tāpat arī muzikālais noformējums papildina māksliniecisko izteiksmes līdzekļu kopumu, ietverot episku, lielās līnijās izvērstu monumentālismu kulmināciju epizodēs, kas caurvij simboliskus elementus un saglabā liriski piesātinātu brīžu klātbūtni. Bagātīgi. Un līdz ar to – izrāde ir baudāma no dažādiem skatupunktiem.
Izrādi „Uguns un nakts” noteikti var uztvert ne vien kā aplūkojamu, obligāti apmeklējamu mākslas objektu teatrāla uzveduma formā (jo tā taču ir klasika), bet noteikti arī kā avotu režijas daudzveidīgās valodas fiksācijai, dokumentalitātes apjausmai un individuālā rakstura psiholoģiskai analīzei. Tāpat arī neizpaliek apziņa un atskārsme par to, vai cilvēks ir indivīda vai kolektīva būtne.
(Foto: Kristaps Kalns)
Tas viss un vēl piedevām katra paša plašā sajūtu gamma ir rodama Latvijas Nacionālā teātra jauniestudējumā „Uguns un nakts”. Izrādes gaitā skatītājam neizpaliek brīvā telpa, kurā veidot savu vīziju par nākotni. Jautājums: kuras durvis vērt?
(Foto: Kristaps Kalns)
