Pirmais karavīra uzdevums ir tikt vaļā no bailēm

Ieva Parša pieturzīmes.

Mācījusies kordiriģēšanu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā pie profesora Jāņa Dūmiņa (1991-1995). Pievērsusies vokālajai mākslai, studējot JVLMA pie prof. Ludmilas Braunas (1996-1998) un Maijas Krīgenas (1998-2000).
Absolvējusi JVLMA, iegūstot maģistra grādu (2003).
LNO kora māksliniece. Dziedājusi Virspriesterieni Dž. Verdi "Aīdā", Tangiju K.V. Gluka "Ķīnietēs", Olgu P.Čaikovska ‘’Jevgeņijā Oņeginā ‘’ u.c.lomas.

Par latviešu komponistu solo dziesmu un eksperimentālās vokālās lirikas pirmatskaņojumiem saņēmusi Latviešu mūzikas balvu (2008).
Nominācijā par “Labāko akadēmiskās mūzikas albumu” ieguvusi Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvu (2009).

Vispirms es tevi apsveicu ar jauna diska izdošanu.

Nu jā, tā ir(smaida).Taču šis darbs mani piemeklēja viegli un tika paveikts pat nemanot - kā mirkļa uzplaiksnījums ar potenciālu uzdevumu sniegt estētisku pārdzīvojumu ikvienam klusinātās, intīmās, siltās un latviskās noskaņas mīļotājam. Turpretim iepriekšējais ar nosaukumu ‘’Skaņu labirints’’ bija daudzu gadu retrospekcija, latviešu jaunās mūzikas kopaina, kas tika veidots kā iluzora būve – labirints, kur katrs skaņdarbs ir uztverams kā atsevišķs strupceļs. Katrā gadījumā varu teikt, ka abos ir dzirdamas, klausāmas un ceru, ka saklausāmas, pavisam atšķirīgas Ievas Paršas.

Un tavs svaigākais veikums uz LNO skatuves?

Man ir tas gods dziedāt Olgas lomu Andreja Žagara pēdējā iestudējumā ‘’Jevgeņijs Oņegins’’. Patiesībā tas bija mans jaunības sapnis, un es pat lieliski zinu, kāpēc. Olga ir tāda vitāla, dzīvespriecīga sieviete, kā man pašai reizēm pietrūkst, jo es, kā jau Mežāzis pēc horoskopa, esmu kā smagsvara lokomotīve, un, ja man tiek piedāvāts dziedāt nedaudz ‘’švilpastīgu’’ lomu, tad tas liekas kā dzīves eliksīrs, atslodze, kurā vienkārši var veldzēties.

Kritika gan parasti uzsver, ka tava stiprā puse ir tieši dramatiskais ampluā. Šai sakarā gribu parunāt par vēl kādu tevis realizētu jaunības sapni.

Nojaušu, ka runa būs par Imanta Kalniņa Ceturto simfoniju, kas ir vairāku paaudžu kulta skaņdarbs. Arī man, kā jau jebkuram latvietim, šī komponista daiļrade no bērnības ir bijusi ļoti, ļoti svarīga un tuva. Un zini, kad aptuveni pirms 10 gadiem koncertā klausījos, kā amerikāņu māksliniece iedzied šo opusu, es muzikologam Orestam Silabriedim teicu – vai tad tiešām nav nevienas latvietes, kas to varētu paveikt... (smejas) Gāja laiks, un tā nu sanāca, ka tieši man to piedāvāja izdarīt. Protams, iesākumā bija nelielas bažas, taču jutu, ka ar savu šobrīdējo profesionālo varēšanu to spēju, un bez tam, kā saka mans vīrs, pirmais karavīra uzdevums ir tikt vaļā no bailēm, jo tikai tad seko veiksme.

Vēlāk tika rakstīts, ka tu kā dramatiska aktrise piebūri no galvas zināmo simfoniju ar īsto saturu un burtiski uzspridzināji opusu. Kādas ir tavas attiecības ar cildinājumiem?

Es par to nedomāju vispār, bet vairāk visu uztveru tīri subjektīvi – kas man pašai ko nozīmē, kas man vēl jādara, ko vēl vajadzētu nodziedāt, un ko varbūt vairs nevajadzētu dziedāt. Protams, ir bezgala patīkami, ja tiec slavēta, taču dzīvē viss notiek tā – augšup un lejup, un pēc pārāk lielas salielīšanas var gadīties, ka nākamais ir smags kritiena brīdis. Esmu tāds pats cilvēks, kā visi pārējie, kam labais nereti paslīd garām, bet sliktais aizķeras kā darvas karote medus mucā.
Varu vienīgi teikt, ka šobrīd man ir daudz darba, lomu, nākotnes ieceru, un es visu laiku cenšos mācīties un pilnveidot vokālās prasmes pie pedagoģes Anitas Garančas.

Tavai balsij ir veltīti daudzi latviešu komponistu darbi.

Tā ir taisnība, un man ir mazliet pat neērti un milzīga pienākuma apziņa pret tiem autoriem, kuru skaņdarbus vēl nav bijusi iespēja nodziedāt, taču man liekas, ka tie kopdarbībā gaida kādu īpašu zvaigžņu sakritības stāvokli. Vēl ir problēma, ka mūsdienās kamermūzikas projektus ir grūti realizēt tīri finanasiālā aspektā, jo tie lielākoties ir rakstīti lieliem sastāviem, piedevām iesaistot dažādus sarežģītus palīglīdzekļus, bet tas kopumā veido milzu kontrastu starp izmaksām un realitāti. Tāpēc vēlos radīt renesansi kamermūzikas žanrā, kas ir balss un klavieres, sadarbībā ar nopietniem mūzikas autoriem rodot saprātīgu vidusceļu starp augsto mākslu un it kā Radio 2 variantu. Ar dziesmām, kas vēlāk skanētu gan skolās, gan viesībās, gan tautas svētkos var taču koncertēt, piemēram, Latvijas Tautas namos, un esmu pārliecināta, ka tas cilvēkiem patiktu un būtu interesanti.

Kādai Andras Neiburgas literārajai varonei ir teksts: ‘’Man jau sen likās, ka es zinu par dzīvi visu, izņemot pašu galveno.’’ Tu to zini?

Iedomājies, ka nu jau kādu laiku zinu gan! Un tas pēc gariem meklējumiem un jau pieminētajām sevis un citu ‘’spridzināšanām’’ izrādījās ļoti vienkārši un vienā vārdā nosaucams – tā ir harmonija,- starp darbu un ģimeni, lielām radošām veiksmēm un sīkiem ikdienas prieciņiem. Nevaru gan apgalvot, ka esmu to pilnībā sasniegusi, taču jau atrodos bezgala tuvu, un, ja laime ir lietu kārtība, tad tā ir bezgala elastīga lietu kārtība.

Bez muzikālajiem talantiem Dievs tevi dāsni ir apveltījis arī ar citiem dotumiem – tu savulaik veiksmīgi gleznoji un rakstīji dzeju. Vai ir kas tāds, ko gribi vēl iespēt?

Es vēlos iemācīties aust – tādus skaistus, baltus linu dvieļus un palagus, kā to darīja manas vecmāmiņas. Un vēl es gribu, lai man vecumdienās būtu lauku māja, kur varētu dzīvot un ciemoties mani bērni un mazbērni, visa lielā ģimene laimīgi kopā.

Līdz tam pēdējam gan vēl patālu, te es domāju tavu gadu skaita ziņā... Lai veicas un izdodas!

Komponists Māris Lasmanis, Jāņa Ziemeļnieka vārdi. Solo Ieva Parša