Esiet pazīstami - Anta Aizupe

Klau, vai Maestro tā dara pēc katras izrādes?

Tagad jau jā...(smejas) Jāteic, ka pirmizrādē es biju nedaudz pārsteigta par šo faktu, taču Raimonds Pauls, kā mums visiem labi zināms, aizvien izdomā kādu ‘’fīču’’.

Zinu, ka šobrīd esi atteikusi vairākas intervijas. Kāpēc tā?

Vispār man ļoti nepatīk, kā intervētāji, it īpaši populārajos sieviešu žurnālos, no katra sarunu biedra pamanās izveidot ‘’varoni masām’’ – vispirms izstāsta, cik ilgi nācies katru pierunāt uz interviju, tad pavēsta, kādā gaitā un kādā smalkā vietā katra konkrētā personālija ieradusies uz sarunu, kā bijusi ģērbta, ar kādas firmas smaržām iesmaržojusies, ko ēdusi un dzērusi...Un saruna par galveno bieži vien pārvēršas tukšās pļāpās ar jau lasītām, noklausītām un vispārzināmām dzīves gudrībām, jo pašam intervējamajam vienkārši nav nekā būtiska un jauna, ko teikt.

Hm, man gan liekas, ka tev jau varētu būt sakrājies sakāmais... Taču vai tas nozīmē, ka mēs runāsim tikai par faktiem?

Jā, tikai par jau esošiem un notikušiem faktiem, ne tik daudz par emocijām un manā necilajā dzīves pieredzē uzkrātajām atziņām (atkal smejas). Un ar nākotnes nodomiem pati zini, kā reizēm notiek – tie iepriekš puspasaulei izstāstīti, bieži mēdz arī nepiepildīties.

Tad saki, Anta, no kurienes tu te tāda, Rīgā, uz Nacionālā teātra skatuves vispār uzradies?

Es esmu no Alūksnes! Skolas laikā biju visai aktīva meitene, arī ģimnāzijas prezidente, kopā ar draugiem un domu biedriem piedalījāmies vairākos, arī starptautiskos projektos, veidojām dažādus pasākumus gan skolā, gan pilsētā. Vispār gribēju mācīties par režisori, bet tā nu pavisam netīšām iegadījās, ka iestājos Latvijas Kultūras akadēmijā aktieru kursā.

Un kā tad ar slaveno, alūksniešiem raksturīgo un atpazīstamo vārdu laušanu, kas ir bijis klupšanas akmens daudziem taviem novadniekiem, mēģinot uzsākt cieņpilnās aktieru gaitas? Kāpēc Tev to nedzird – ''izravēji’’, piestrādāji pie izrunas?

Nedzird laikam tāpēc, ka īpaši nav ko dzirdēt, jo daudzas vasaras bērnībā pavadīju pie vecmāmiņas Brocēnos, un kurzemnieku gludais, intonatīvi stieptais vārdu plūdums man izrādījās lipīgāks kā malēniskais ‘’lauziens''. Patiesībā aizrādījumus un iebildumus par izrunu no pasniedzējiem dzirdēju, tikai mācoties 1. kursā, un tagad kursa biedri vien kādreiz uzsmej par to, kā reizēm izrunāju vārdu ‘’mētelis’’ – nu, it kā tomēr pārlaužu to uz pusēm. Bet vai tas ir kas slikts?

Nē, taču (smejamies abas). Bet atgriezīsimies pie izrādes ‘’Leo. Pēdējā bohēma’’. Atveidot Pianista draudzeni un zinot, ka katru izrādi uz skatuves būs Raimonds Pauls un zālē dažkārt sēdēs arī pati ''īstā'' Lana – kā tas ir?

Bija tā, ka, strādājot pie izrādes, tapšanas procesā, režisors mums, bohēmas viesu atveidotājiem, nebija katram devis nekādu konkrētu uzdevumu, tāpēc ar Ģirtu Liuizniku (izrādē - Pianists) devāmies pie Maestro, lai vienotos par sarunu, kas palīdzētu ko vairāk uzzināt par laiku, notikumiem, paaudzi un draudzību. Raimonds Pauls sākumā domāja, ka esam nākuši diedelēt un izprasīt sev ko dziedamu izrādē vai kur citur, un jau bija izlēmis, ka atteiks. Uzzinājis mūsu patiesi kautrīgos mērķus, viņš savā raksturīgajā un visiem labi pazīstamajā ironiskajā manierē tikai nosmēja, ka, paldies Dievam, ir vēl kādi, kuriem no viņa neko īpašu nevajag, tik vien kā parunāties.

Un sarunas notika? Par ko tās bija?

Jā, tikāmies un daudz runājām gan ar Maestro, gan ar Lanu Paulu. Pārsvarā par to, ka, viņuprāt, mūsdienās vairs neesot iespējama tik nesavtīga, pašaizliedzīga, neko pretim neprasoša draudzība, kāda viņus abus savulaik saistīja ar gleznotāju Leo Kokli, un par ko būtībā ir šī izrāde. Ka tagad laiki citi, un arī cilvēki esot citādi. Pamatvērtības esot mainījušās.

Bet vai tu arī tā domā, ka šo absolūti tīro mantu cilvēciskajās attiecībās vairs nav?

(Pauze) Nedomāju, nedomāju, es tā nedomāju. Arī tagad viss patiesais vienkārši ir, notiek un piepildās. Tāpat kā agrāk, tāpat kā vienmēr.

Nesen Rīgas kinostudijā noslēdzās mēnesi ilgā filmas ‘’Titāniks’’uzņemšana Rīgas kinostudijā, kuras režisors ir slavenais Ričards Deils, kurš savulaik ticis nominēts “Emmy” balvai, “Oskaram”, kā arī “Zelta globusam”. Kā tu tur nokļuvi?

Nav jau nekāds noslēpums, ka Latvija filmēšanai tika izvēlēta tāpēc, ka te visam ir lētākas izmaksas kā citur Eiropā vai Amerikā. Tāpat kā visi pārējie aktieri, arī es tiku izraudzīta ar aģentūras starpniecību. Sekoja intervija ar filmas veidotājiem, proves, un pēc tam četru dienu darbs, kas ilga no sešiem rītā līdz septiņiem vakarā. Man tā bija jauna, vērtīga, profesionāla pieredze, jo līdz tam biju filmējusies tikai Kultūras akadēmijas dažādu topošo režisoru darbos.

Un tomēr, vēlāk intervijā, Ričards Deils, uzteikdams visu latviešu aktieru augsto profesionālo līmeni, kā pirmo min un īpaši izceļ Leonardas Kļaviņas un tavu saspēli, atveidojot Baksteru māti un meitu.

Nu nezinu gan, kāpēc tā, jo vispār jau attieksme pret mums visiem bija absolūti vienādi lieliska, draudzīga un pretimnākoša. Darba procesā neviens netika ne īpaši izcelts, ne neievērots, jo filmas veidotājiem vispār nebija ne jausmas, cik kurš ir slavens, nopelniem bagāts un atpazīstams te, Latvijā. Piemēram, kādu vakaru, promejot ģērbtuvē man bija piemirsusies jaka, un režisors skrēja pakaļ, lai to atdotu. Nezinu, vai filmējoties pie kāda no Latvijas pazīstamajiem režisoriem, tāda sadzīviska epizode būtu iespējama.

Nu, kad būsi pietiekoši sena un slavena, gan jau arī mūsu režisori ar tevis piemirstajām mantām vēl skries pakaļ.

Iespējams, bet tas viss man vēl priekšā. Un arī vēl - varbūt (smejas).

Zinu, ka tu arī dziedi un koncertē. Pastāsti par to!

Kopā ar kursa biedreni Madaru Botmani esam izveidojušas duetu ''Daramta'', ko šobrīd pavada perkusijas un ģitāra. Pārsvarā gan dziesmas dziedam kamerversijā, un mūsu stils ir ticis nodēvēts gan par etnopanku, gan par kaut ko vidēju starp folkmūziku un moderno mūziku. Uzstājamies ''Teātra bārā'', klubā ''Piens'' un citur. Tā vienkārši ir radoša, neviena neuzspiesta pašizpausmes forma, absolūtais ''frīstails'' un putna lidojums, kas sniedz fantastisku enerģijas apmaiņu ar tiem, kas klausās. Mums tas šobrīd ir nepieciešams!

Jūsu kursam rit pēdējais mācību gads Latvijas Kultūras akadēmijā. Kādas būs diplomdarbu izrādes, un kur tās varēs redzēt?

26. un 27.oktobrī Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē jau bija skatāma A. Vampilova izrāde "Vasaras rītā" Māras Ķimeles režijā, tāpat arī Anna Eižvertiņa teātrī ''Skatuve'' iestudē J.Glovacka lugu ''Ceturtā māsa'' - izrādes būs 27. un 28. novembrī, un kopā ar Regnāru Vaivaru veidojam R.Blaumaņa ''Skroderienas Silmačos'', kas nākamgad tiks rādītas Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē.

Vai taisnība, ka žurnālistiem atteici arī tāpēc, ka viņi pārsvarā gribēja runāt par tavām debijām teātrī un kino?

Nu bet protams! Tāpēc, ka manas īstenās debijas vēl nemaz nav notikušas!

Ko tur daudz piebilst - tad gaidām!.

Un prom viņa ir. Tiešām kā žilbinošs ''frīstails'' un putna lidojums.