Jānis Elsbergs: Esmu līdzsvarā starp dzeju un mūziku

Dzimis: 1969. gada 18. janvārī Rīgā.

Mācījies: LU Moderno valodu fakultātes angļu filoloģijas nodaļā, bakalaurs.

Valodas: angļu, krievu, lietuviešu, franču, vācu.

Dzejas grāmatas:

‘’Panti” (Neputns, 2008),
“Daugavas bulvāris” (Pētergailis, 2000),
“Rīta kafija”(Daugava, 1996),
“Vistīrākā manta” (Artava, 1993).

Svarīgākie tulkojumi:
amerikāņu dzeja (Vitmens, Korso, Bukovskis, Krīlijs, Snaiders, Rotenbergs u.c.),
lietuviešu dzeja un proza (Šlepiks, Bleizgis, Kunčins, Čepauskaite, Januševičs u.c.),
franču dramaturģija: Pols Klodels “Dienvidus šķiršanās” (iestudēts teātrī Skatuve, 2002), Ežēns Labišs “Salmu cepurīte” (Nacionālajā teātrī 2002),
britu dramaturģija: Viljams Šekspīrs “Simbelīns”(Leļļu teātrī 1999, izd. Jumava, 2003), “Spītnieces savaldīšana” (Nacionālajā teātrī, 2006), Noels Kovards “Privātās dzīves” (Liepājas teātrī, 2003), Harolds Pinters “Jaunības laiks” (Nacionālajā teātrī 1997), Ronalds Hārvuds “Laiki mainās” (Nacionālajā teātrī 2000), Braiens Frīls “Mollija Svīnija” (Nacionālajā teātrī, 2005), “Aristokrāti” (Nacionālajā teātrī, 2006),
amerikāņu dramaturģija: Viljams Sarojans “Tavas dzīves laiks” (Nacionālajā teātrī 1995), Arturs Millers “Ceļojošā komija gals” (Nacionālajā teātrī 1998), “Skats no tilta” (Nacionālajā teātrī, 2007), Sāra Rūla ''Tīrā māja” (Jaunajā Rīgas teātrī, 2007),
amerikāņu proza: Kurts Vonnegūts “Zilbārdis” (Vaga, 1994), “Līķu Pēteris” (Tapals, 2000), “Galapagu salas” (Tapals, 2001), “Fokuss Pokuss” (Tapals, 2002), “Ietupinātais” (Tapals, 2003), “Laikatrīce” (Tapals, 2003), „Cilvēks bez valsts” (Tapals, 2007); Čārlzs Bukovskis “Sievietes” (AGB, 2004), Rasels Benkss „Sodība” (Dienas Grāmata, 2008),
britu proza: Ērvins Velšs “Vilcienvakte” (AGB, 2005).

Pārskatot tavu tulkotu darbu apjomu, tā vien liekas – uh, esi gan sava vēl jauna cilvēka dzīvē gana daudz un pamatīgi sastrādājis. Tev pašam arī tā liekas?

Man gan šķiet, ka saraksts ir gauži pieticīgs, ja ņem vērā, ka ar tulkošanu nodarbojos jau vairāk nekā 20 gadus - nemaz tik čakls es neesmu. Ja noliktu blakus, piemēram, Amandas Aizpurietes, Silvijas Brices, Dagnijas Dreikas vai Edvīna Raupa veikumu, tad viņiem tas uzskaitījums būtu daudz iespaidīgāks. Es neesmu tulkotājs arī kādas ‘’kultūrtrēģera’’ misijas pēc kā, teiksim, Maima Grīnberga, Guntars Godiņš, Knuts Skujenieks vai Uldis Bērziņš.

Tāds pieticīgs rādies... Un kas tu esi pēc misijas?

Es nekas neesmu pēc misijas, esmu vienkāršs cilvēks bez misijas. (Smejas)

Man tava tulkošana vispirmām kārtām saistās ar K. Vonnegūtu. Cik tev viņš ir svarīgs?

Protams, bija tāds dzīves periods, kad viņš man bija svarīgs. Vonnegūta tulkošana ir izveidojusies par tādu kā ģimenes tradīciju, jo savulaik Klāvs viņu tulkoja, arī mamma, un tad loģiski sanāca, ka es pārņēmu šo nišu.

Vai tevi nesatrauc fakts, ka šobrīd Latvijā ir tikai viens literārais izdevums?

Patiesībā šis jautājums sevī ietver arī atbildi. Protams, ir ļoti skumji, ka vairs neiznāk žurnāls ‘’Karogs’’ un laikraksts ‘’Kultūras Forums’’, nemaz nerunājot par tādiem ikgadējiem almanahiem kā ‘’Dzejas diena’’, ''Kritikas gadagrāmata”, ''Raiņa gadagrāmata”, par kuru eksistenci atceras vien retais.

Vai tev ir kāda grāmata, ko neesi varējis izlasīt līdz galam?

Redzi, es esmu informēts cilvēks - drusciņ palasījis par šo un to, kā arī skolās gājis, tā kā esmu ļoti daudz ko dzirdējis. Bet lasījis patiesībā esmu gaužām maz, un to, ko arī esmu izlasījis, pa lielākai daļai esmu aizmirsis. Varbūt tas manī kaut kur ir uzkrājies kādā neapzinātajā profesionālajā bagāžā, kādās zināšanās un prasmēs, tekstu modeļos, tēlu sistēmās vai tamlīdzīgi, taču grāmatu saraksts, ko esmu varējis izlasīt līdz galam, ir gaužām īss.

Nu jau tu ampelējies... Es, piemēram, tā arī nespēju līdz galam pievarēt E. Virzas ‘’Straumēnus’’ – nu trakoti garlaicīgi likās.

E. Virzas ‘’Straumēnus’’ es izlasīju, man nelikās garlaicīgi. Vai tiešām gribi, lai es dažas neizlasītas grāmatas nosaucu? Nu, kaut vai ‘’Donu Kihotu’’, ‘’Induli un Āriju’’, Dostojevski vispār neesmu lasījis, un tā es varētu ilgi turpināt, taču ar to nebūt nav jālepojas.

Tevis paša pēdējā un jaunākā dzejoļu grāmata ir ‘’Panti’’, kas iznāca pirms diviem gadiem un ko kritika atzina par veiksmīgu esam.

Tā bija kā dzīva klasiķa atskaite, sasniedzot 40 gadu vecumu. Vienkārši gribējās tajā brīdī, pēc astoņu gadu pārtraukuma, izdot šo grāmatu. Tas bija kā pasūtījums pašam sev. Nebiju apmierināts ar saviem iepriekšējiem krājumiem, tāpēc gribēju ‘’Pantos’’ iekļaut gan jaunos tekstus, gan labākos no senākiem, un ir prieks, ka tas ir izdevies un novērtēts.

Pats arī izjūti 40 gadnieku krīzi?

Droši vien, ka jā. Es, tāpat kā mēs visi, esmu vienā eksemplārā, tāpēc man nav, ar ko īsti salīdzināt - kādai tad patiesībā ir jābūt tai 40 gadnieku krīzei, bet kaut kas savādāks šai vecuma robežšķirtnē ir.

Atgriežoties pie senākiem laikiem – gandrīz desmit gadus tu publicējies kā Jānis Ramba. Kāpēc?

Ja paskatās kalendārā, tad ir redzams, ka Klāvs aizgāja bojā 1987. gadā, un manas pirmās dzejas publikācijas parādījās 1990. gadā - tātad periodā, kad traģiskais notikums bija ļoti svaigs un cilvēkus interesējošs, un līdz ar to mana publicēšanās ar īsto uzvārdu nevienu vairs neinteresētu manis paša pēc, jo tiktu meklētās kādas līdzības un atbalsis. Tas notika šā vai tā, un es no tā nekur neaizbēgu, tomēr no tiem gadiem, kad es biju Ramba, patīkamākie bija brīži, kad cilvēki bija lasījuši manus dzejoļus un teica par tiem labus vārdus, nezinot manus radu rakstus.

Tev ‘’Pantos’’ ir rindas:
‘’..es ieelpoju līdzzinātāju klusēšanu un melus, un savu
prieku, kad septiņpadsmit gadus vēlāk uzzināju par
viņu nāvi.’’
Jūs visu laiku zinājāt, kuri ir tā arī nesodītie Klāva slepkavas?

Nē, mēs zinājām, kas bija tie seši cilvēki, trīs vīrieši un trīs sievietes, ar kuriem Klāvs bija kopā pēdējā naktī. Un ir zināms arī tas, ka viņu liecības bija ļoti pretrunīgas, un bija pilnīgi skaidrs, ka viņi visi melo. Vēl mēs zinām, ka tā bija vardarbīga nāve, par to liecināja veiktās ekspertīzes, kuru kopsavilkums mums ir saglabājies, bet kas un kāpēc izdarīja šo slepkavību – to mēs nezinām. Ir lielākas vai mazākas aizdomas, vairāk vai mazāk ticami varianti, bet tas viss tagad ir tikai bezjēdzīgas spekulācijas. Vēl ir zināms fakts, uz kuru es atsaucos ''Pantos” – ka trīs minētie vīrieši jau ir miruši.

Tava mamma tobrīd atteicās no valsts apbalvojumiem?

Jā, viņa atteicās no Latvijas PSR valsts prēmijas.

Ko tu dari šobrīd?

Interesantākais, kas ar mani profesionālajā jomā pēdējos trīs gados ir noticis, ir sadarbība ar mūziķiem, visvairāk ar komponistu Kārli Lāci. Pašlaik strādājam pie mūsu līdz šim apjomīgākā projekta, tas ir mūzikls Liepājas teātrim ‘’Pūt, vējiņi’’ pēc Raiņa lugas un latviešu tautasdziesmu motīviem.

Un tu raksti libretu?

Es rakstu dziedamos tekstus, kas skanēs no skatuves. Lāča īpatnība ir tā, ka viņš vispirms raksta mūziku, un teksts ir jāpielāgo jau gatavām notīm. Mūzikla tapšanas process ir sarežģīts, bet aizraujošs, tajā piedalās arī izrādes režisors Dž. Dž. Džilindžers un Evita Mamaja, kura veido libreta dramaturģisko izkārtojumu. Pirmais cēliens jau ir gatavs, nu strādājam pie otrā. Mūzikla pirmizrāde uz Liepājas teātra skatuves ir paredzēta Lāčplēša dienā 11. novembrī.

Populārākais tautā aizgājušais hits ar tavu tekstu nenoliedzami ir I. Busuļa dziedātā ‘’Brīvdiena’’. Kāda ir sajūta, kad tevi dzied?

Pa lielākai daļai jau tomēr dzied Lāci, nevis Elsbergu, un dziesmas ar maniem tekstiem dzied ne tikai Busulis, bet arī Amber, Aisha un vēl viens otrs. Ar tām sajūtām ir dažādi – ir dziesmu teksti, kas ir visnotaļ ar prātu radīti, varētu pat teikt izkalkulēti. Ir tur, protams, arī iedvesmas moments ar radošo azartu – nu, kā tad tas izdosies utt. Taču ir arī teksti, kuros profesionālais pragmatisms veiksmīgi saslēdzas ar to, kas nāk no sirds, un ja šīs dziesmas skan, aiziet tautā un ja vēl cilvēkiem patīk, tad tas tiešām ir patīkami, pat ļoti. Vispār, tā kā mans tēvs ir mūziķis, esmu bijis kopā ar mūziku no mazām dienām, tā ir man ļoti tuva un vajadzīga pasaule, un tagad, sadarbojoties ar Kārli Lāci un citiem komponistiem, es esmu sasniedzis tādu kā iekšēju līdzsvaru starp savu literāro un muzikālo pusi. Tā nudien ir ļoti laba sajūta.

Un nobeigumā vēl kādas citas no tava krājuma ''Panti''.

Sajūtas.

janvāra pēcpusdienā
gaisma pazūd tik lēni,
cik pēkšņi
sestdienas rītā ir gaišs.

katra diena ir jauna mīkla.

es nezinu, kas tev kaiš,
vai mana ēna tevi sargā vai neatlaiž.
vai dzīve sastāv no tīkla.
kas rodas, savijot pavedienus.
lai sasietu cilpu, pietiek ar vienu.

papeles zarotnes siluets tumst,
lēnītēm zūd.

nodzīvot vienu dienu,
vai tad tik grūti.
acis jūt.