Dziesmu rakstā. Intervija ar Māru Zālīti

Lai arī Ivars Stonins jau 12 gadus dzīvo Ņujorkā, nolēmu, ka pirmo jautājumu Mārai Zālītei ļaušu uzdot viņam, jo viņš bijis ne vien Finks, bet arī Indriķis no rokoperas ”Indriķa hronika” un Kaupēns no rokoperas ”Kaupēn, mans mīļais”. Iespējams, ka viņš ir viens no dziļākajiem Māras Zālītes dziesmu izpratējiem.

Arvis Ostrovskis: Ivar, vai šodien tu varētu vēlreiz kāpt uz Nacionālā teātra skatuves kā Eižens Finks?
Ivars Stonins: Ar pāris mēģinājumiem, iespējams, varētu. Laiks, kas aizplūdis, tikai ienestu korekcijas un papildinātu emocionālo bagāžu, pienesumu materiālam. Atminos, ka izrādes iestudēšana sākās vasarā, saņemot mūziku un vārdus. Tā bija sevis piedzīvošana – no rakstītā izveidot tēlu muzikāli un verbāli. Par muzikālām izrādēm runājot, nav iespējams atdalīt vienu no otras un trešās sastāvdaļas – mūziku, vārdus un aktierisko līdzesamību. Visus šos elementus papildinot, veidojas tā burvība un galarezultātā top Dzīvība uz skatuves. Man viss ir vienlīdz vērtīgs – gan mūzika, gan vārds, gan piedzīvotais spēlējot.

AO: Finks bijis klāt vai katrā izrādē?
IS: Protams, prātā ir palicis jau rakstos minētais gadījums ar Finka kapa meklēšanu un arī tā atrašanu, kā arī divas vienmēr brīvās vietas skatītāju zālē – Finkam un sieviņai. Tāpat arī gadījumi, kad mikrofons nobrūk un tu bez operdziedātāja treniņa un mikrofona esi spiests nodziedāt „kas esmu es...”. Tad ir sajūta – viss notiek, kāds dzīvo ar tevi vienā elpā, saprot, seko līdzi.

AO: Māras Zālītes veidotie rokoperu varoņtēli tev labi pazīstami. Vai esi interesējies, kā tie tikuši veidoti?
IS: Vai Māra Zālīte veido vai tie labprātīgi viņai dodas rokā, es nezinu, bet nav grūti sekot un vadīties līdzi labai dramaturģijai. Tā tas ir bijis ar Indriķi un arī ar Kaupēnu.
Bērnībā man vienmēr patika skatīties TV izrādes. Tāda dīvaina izrāžu mīlestība... Un tad pēkšņi man radās iespēja noskatīties dzīvajā ”Lāčplēsi”. Igo, Imants Vanzovičs, Maija Lūsēna... Ļoti patika ”Mazs bērniņš krustcelēs...” dziedājums. Tas manī tā rezonēja, un es sapratu, ka ir lietas, kas uzrunā, dziedē un iedvesmo. Ja varu to nest tālāk, ja man ir tikusi iespēja to fiziski, emocionāli un garīgi līdzpārdzīvot, daudz vairāk arī nevar vēlēties. Reizēm vajag tikai apstāties un ieelpot to mirkli esamības, patiesības, brīnuma.

AO: Ko tev nozīmē dzejniece Māra Zālīte?
IS: Protams, ar Māru esmu ticies vairākkārt. Nekad nav bijis tā, ka Māra sevi uzliktu uz augsta neaizskarama plaukta. Manā dzīvē nekad nav bijuši pedagogi, skolotāji, kuri tā rīkotos. Tādēļ Māru Zālīti mīlu kā dzejnieci, koda atminētāju, atslēdznieci. Un mans jautājums dzejniecei būtu: ”Vai ir viegli būt pravietim savā tautā?”
Māra Zālīte uz jautājumu atbild pēc pāris dienām, 30. Novembrī, un ir pārsteigta par pirmo jautājumu.

Māra Zālīte: Es neesmu šī jautājuma adresāts. Es neuzskatu sevi par pravieti. Man ir garu gadu gaitā veidojies dziļš kontakts ar lasītāju, skatītāju, un to pravietiskumu man nez kādēļ pieraksta. Pravieti jau savā zemē neatzīst, bet es nevaru par atzīšanu sūdzēties. Atslēdzniece, kā Ivars minējis, tas skan labāk. Atslēgu turētāja. Pie jostas kā katrai mājas saimniecei, kas atbildīga par savu saimi. Paldies, Ivar!
Kodu turētāja arī ir apšaubāms jēdziens. Jo neviens jau nezina, kur tas kods stāv, no kura plaukta to var tā vienkārši paņemt un turēt. Ja tik viegli varētu ar tiem kodiem rīkoties, tad visi būtu baigie ģēniji. Bet tas nebūtu interesanti. Tie kodi dzīvo dziļā zemapziņā, DNS līmenī. Taču tas nav mans nopelns. Tā ir dāvana. Un par to jābūt pateicīgam.

AO: Viens no visaktuālākajiem jautājumiem, ko vēlas noskaidrot jūsu lasītājs: kad iznāks ”Piecu pirkstu” turpinājums?
MZ: To man daudzi jautā. Pat uz ielas nāk klāt. Es varu pateikt, ka tas top, bet, kā dziesmā dzied, – mākslas darbi rodas mokās. Šogad man sanācis daudz sabiedrisko aktivitāšu. Esmu žūrijās, padomēs. Jo vairāk uzrakstu, jo vairāk esmu spiesta apkalpot savu daiļradi. Tulkojumi, līgumi. Jaunajā Rīgas teātrī top ”Pilna Māras istabiņa”, tur es pusi lugas esmu pārrakstījusi. Ir daudz visādu sīku darbu. Cilvēki lūdz ieteikumus konkursiem, es rakstu priekšvārdus, ieteikumus, rekomendācijas. Varbūt taisnojos, bet tas aizņem laiku. Otrkārt, 2013. gadā es pabeidzu rakstīt „Piecus pirkstus”, un gada nogalē grāmata iznāca. Divi gadi pagājuši, bet es neesmu attapusies no tās rezonanses. Man bijušas daudzas tikšanās skolās, bibliotēkās, un to vajag darīt – runāt par grāmatu. Man šī atsaucība bija svarīga un dārga. Šie divi gadi pagājuši šādā režīmā, kas nav ļāvis man pie turpinājuma strādāt tā, kā es to būtu gribējusi. Es ceru, ka nākamajā gadā es paveikšu vairāk. Bet viss notiks. No otras daļas gaidīs, ka es pārspēšu pati sevi, bet es nedrīkstu ielaisties tādā uzstādījumā. Man ir jāatbrīvojas un jāsaņem spēki. Un tad smagi jāstrādā vismaz divus gadus. Man jau ir iestrādes, un varbūt tas notiks vēl ātrāk.

AO: Kā jūs stāstītu saviem draugiem, kāda ir jaunā grāmata ”Dziesmu rakstā” un kādēļ tā iznāk?
MZ: Nesen es devos uz AKKA/LAA piereģistrēt dažus jaunus darbus un arī dziesmu tekstus. Man iedeva izdruku, kurā bija vairāk nekā 500 dziesmu ar maniem vārdiem. Bet es nekad neesmu rakstījusi dziesmu tekstus. Esmu rakstījusi dzejoļus, un tie ir komponēti. Un dažiem ir pat divi trīs komponisti. Es sapratu interesantu lietu. Daudzi, kuri lasa dzeju, neiet uz teātri. Pa šiem gadiem man ir tapušas muzikālas izrādes, rokoperas, mūzikli, kantātes, dziesmu svētku dziesmu cikli, operas libreti, un šos tekstus, kas tur ir, daudzi cilvēki nepazīst. Tādēļ es izknābāju rozīnes no vairākiem kliņģeriem un nolēmu to visu apkopot. Daudzas populāras dziesmas, gan no „Meža gulbjiem”, gan no „Kaupēna”, gan no „Sfinksas”, gan no filmām skan visapkārt, bet jaunā paaudze nezina, no kurienes tās nāk. Viņi nav redzējuši izrādes. Gribēju redzēt, kas no tā var iznākt, jo gandrīz katrs dziesmas teksts ir no savas operas burtiskā nozīmē. Es nekādi nevarēju grāmatu sastādīt, tas nebija manos spēkos.. Un tad Ingmārai Balodei, brīnišķīgai redaktorei, radās tā koncepcija, un man patika, kā viņa to sakārtoja. Pazīstami teksti blakus nepazīstamiem, nodaļu dalījums, motīvu atkārtojumi, un viss šis sastādījums rada jaunu realitāti. Un man bija arī žēl turēt zem pūra daudzus tekstus, turpretī daži pārāk zināmi nav ietverti. ”Dziesmu rakstā” – arī tas nosaukums ir Ingmāras pienesums. Viņa ieteica, un man patika. Tajā ir sava muzikāla kompozīcija, un tas ir sastādītāja nopelns.

AO: Kas būtu pirmais cilvēks, kam jūs dāvinātu šo grāmatu ”Dziesmu rakstā”?
MZ: Droši vien komponistiem Jānim Lūsēnam, Raimondam Paulam, Mārtiņam Braunam, Marhilam (Uldim Marhilēvičam – A.O.). Zigfrīdam Muktupāvelam, kurš ir manas dvēseles brālis. Mīļākajiem aktieriem, dziedātājiem. Ivaram uz Ameriku gribētu aizsūtīt. Noteikti Kristīnei Zadovskai. Ārprāts, man vajadzētu simts eksemplāru, lai es uzdāvinātu visiem, kuriem vēlētos. Bet cik tas nemaksātu!

AO: Viens dzejolis grāmatā veltīts Harijam Spanovskim. Savukārt „Trīs zvaigznes” man asociējas ar Vairu Vīķu-Freibergu, lai gan jau laicīgi man aizrādīja, ka dzejolim ir cits stāsts.
MZ: „Trīs zvaigznes” ir sarakstīts 1983. gadā. Tolaik, kad tas radās, Vaira bija vēl profesore Kanādā. Atmodas laiks bija tālu, bet mēs Rakstnieku savienībā jau dumpojāmies. Toreiz tas bija lecīgs dzejolis. Viss bija zemtekstā, jo nav sacīts, ka tas ir Brīvības piemineklis, ap kuru trolejbuss toreiz vēl braukāja. Pirmo reizi kā dziesma tas izskanēja 1985. gada Dziesmu svētkos. To komponēja Veljo Tormiss, slavens igauņu komponists. Tur bija maza sazvērestība. Lieliskā virsdiriģente Ausma Derkevica lūdza šo dzejoli komponēt tieši igauņu komponistam. Kaut kāda igauņu dziesma, laikam domāja funkcionāri. Tā „Trīs zvaigznes” izspruka cenzūrai. Tikai pēc daudziem gadiem dzejoli no jauna komponēja Lūsēns, un tad Renārs Kaupers un Marija Naumova to dziedātāja kā veltījumu Vairai Vīķei-Freibergai, beidzot prezidentūru.

AO: Kopš tās reizes es vienmēr domāju, ka tā ir viņas dziesma.
MZ: Tas ir labi. Par viņu vajag domāt.
Kas attiecas uz Hariju Spanovski, tad tās dziesmas viņš man izlūdzās uz ceļiem, rokas bučoja. Savai programmai ar Paulu. Tādi tie vīrieši aktieri ir... Mēs esam veci „čomi” no „Meža gulbju” laikiem. Bet, kad viņš aizgāja mūžībā un viss teātris dziedāja ”Nekas jau nebeidzas”, tad es veltīju to viņam. Nekas jau nebeidzas... un es gribēju viņu pieminēt.

AO: Bija laiks, kad septiņi Māras Zālītes darbi bija piecu dažādu teātru repertuārā, un jūs pati par saviem varoņiem sacījāt: ”Viņi visi esmu es.” Kā jūs raksturotu šo laiku un kurš no šiem varoņtēliem jums bija vispersoniskākais?
MZ: Jā, viens brīdis bija neprātīgs. Mājās kalendārs pie sienas bija raibs, jo atzīmēju dienas, kad tās izrādes ir. Tas bija galvu reibinošs periods. Visi šie tēli – pozitīvie, negatīvie. Visapkārt! Kā tēls vistuvākais man bija Dzejnieks rokoperā ”Kaupēn, mans mīļais”. Vienīgais tēls, kurš nebija reāls. Sākot ar Kaupēnu un beidzot ar mazo meiteni, visi tirgotāji, dārglietu uzpircēji, dāmas – visi reāli. Man bija vajadzīgs varonis, kurš dotu pretī. Nevar ļaut Kaupēnam vinnēt. Jādod pretī, tā ir mana iekšējā radošā griba – parādīt citu vērtību sistēmu. Dzejnieks radās no tā, ka, vienu no Jelgavas tiesas hronikām bija parakstījis Jānis Sudrabkalns Jā! Tas būs Dzejnieks. Redziet, negatīvie varoņi parasti ir spēcīgāki un viņus vieglāk spēlēt, bet Kaupēna stāstā garīgi uzvarēja Dzejnieks. Publika svinēja šo uzvaru finālā. Protams, lielā mērā pateicoties Zigfrīda Muktupāvela personībai, bet arī tādēļ, ka es ieliku tajā tēlā savu kaismi. Cilvēki, attopieties! Ko jūs pielūdzat? Kam jūs sniedzat puķes tiesas zālē? Kas jums figurē dzeltenajā presē? Kas tie par tipāžiem?! Respektīvi, man bija sakrājies, bija ko likt tēlā.
Eižens Finks tikpat labi varētu būt arī dzejnieks. Ar savu talantu, vientulību, garīgo neatkarību. To varu sacīt arī par Elīzu no ”Meža gulbjiem” – māsu, kas vija saviem brāļiem nātru kreklus, lai viņus pārvērstu atpakaļ par cilvēkiem. Tur es ielieku savas būtības pozitīvo, konstruktīvo, radošo un gaišo pusi..

AO: Noras Ikstenas grāmatā „Zīdtārpiņu musināšana” vairākkārt var lasīt, dažādos kontekstos, ka Māra Zālīte zina. Ko zina Māra Zālīte?
MZ: Tas iespaids rodas no tā, ka man ir apaļīgs ģīmis un brilles, un es izskatos pēc pūces. Bet pūces ir gudrības simbols. Pūces zina!

AO: Kuru no dziesmām ar jūsu pašas rakstītiem vārdiem jūs varētu dziedāt skaļi, no galvas, bez kautrēšanās, no visas sirds?
MZ: Jā, es dziedu Klasiku, ja tā var teikt.

AO: Es teiktu, klasika – tā ir Māra Zālīte!
MZ: Nē, tautasdziesmas. Piemēram, midzinot mazbērnus. Un ne jau tikai „Aijā, žūžū”, ar to viņiem nepietiek, izvēlīgi. Saviem bērniem es dziedāju daudz, katru vakaru, jo viņi gribēja daudz dzirdēt. Un dažkārt es sāku, manuprāt, skaistu dziesmu, bet viņi saka – citu!
Es labprāt dziedu kompānijās. Varu riktīgi uzvilkties.
Toreiz, kad es rakstīju ”Tik un tā”, vārdu Latvija nedrīkstēja pieminēt. Nebija tāda vārda. Bija Padomju Latvija.
Šodien varbūt to mīlestību var just, piemēram, ”Tie ir vārdi no manas tautas un dziesma man arī no tās...” Inga Cipe ir uzrakstījusi ģeniāli vienkāršus vārdus, un Renārs, protams, ar savu harizmu. Un Ešenvalda ”Dvēseles dziesma” (Anita Kārkliņa) arī. Un ”Kalniem pāri” (Jānis Aišpurs, The Sound Poets), es nevienu citu vārdu nedzirdu, man pietiek ar šo frāzi. Katrai paaudzei ir savas dziesmas, bet ir jābūt arī kopīgajam, kas iet cauri laikiem.

AO: Vai šīm dziesmām ir ”Tik un tā” rezonanse?
MZ: Nē, un nevar būt. Tāda visaptveroša. Tagad esam brīvi cilvēki. Toreiz pretojāmies kā tauta, kā nācija. Es visdrīzāk, arī šodien nevarētu tādu dzejoli uzrakstīt. Bet ceru, ka laimēsies atkal kaut ko skaistu...

Ar Māru Zālīti sarunājās Arvis Ostrovskis (apgāds "Mansards")