Brīvība ir spēja uzņemties atbildību

Dzimusi:
1971. gada 7. martā.
Mācījusies:
Latvijas Mākslas akadēmijā,
Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā.
Pēdējā laika nozīmīgākās dzejas, prozas un dramaturģijas publikācijas:
“dz.” (dzejoļu krājums, Neputns, 2010),
“Tur ir izplatījums” (dzejoļu kopa, Kultūras Forums, 2008),
“Apļi ūdenī” (fragmenti no topošā romāna, Kultūras Diena),
“Jaunākie šīsvasaras dzejoļi” (dzejoļu cikls, Kultūras Diena, 2006),
“Dzeja”(dzejoļu cikls, Kultūras Diena, 2005),
“Ikdienas dzīves” (dzejoļu krājums, Neputns, 2005).
Lugu iestudējumi:
“Ein starker Nordwestwind” (ACUDtheater (Berlīne), pirmizrāde 2003.g. 20. XI),
“Stiprs ziemeļrietumu vējš” (Valmieras teātris, pirmizrāde 2002.g. 27.IX, režisors Felikss Deičs),
“Robinsons” (Dailes teātris, pirmizrāde 2000.g. 10.X , ar nosaukumu “Dzeltenais eņģelis sakļautiem spārniem,” režisors Juris Rijnieks).

Vispirms es tevi iepazinu kā jaunu gleznotāju. Vai uz Mākslas akadēmiju devies ģimenes, tēta (mākslinieks Uģis Mežavilks – red.) ietekmē?

Jā, nu protams, ka ģimenes ietekmē. Redzi, kaut kāds talants man bija, es labi zīmēju, un vecāki tā arī nolēma, ka mākslinieka karjera varētu būt laba doma. Padomju laikā tas nozīmēja arī samērā labus ienākumus un sociālo statusu. Mācīties mākslas skolās bija prestiži. Turklāt kā bērns biju klusa, kautrīga un bailīga, piedevām– vājdzirdīga. Tad nu vecāki bija izdomājuši, ka tas man varētu būt piemēroti – darbs mājās, mierā un klusumā, bez stresa. Visu cieņu, viņi bija šo lietu nopietni apsvēruši un gribēja, kā labāk. Un es, protams, paklausīju, jo – kāpēc gan nē? Taču varbūt tas nebija labākais, ko būtu varējusi darīt. Vidusskolas beigās vienu brīdi bija šaubu moments – varbūt studēt filozofiju? Tomēr laikus sapratu, ka neesmu abstrakti domājošs cilvēks, jo man vajag konkrētas, aptaustāmas, sajūtamas un vizualizējamas lietas.
Galu galā tomēr ir iznācis, ka maizes darbs man tomēr ir ‘’pēc specialitātes” (bija tāds padomju laiku teiciens). Taču galīgi ne tāds, kā bija iedomājušies mani vecāki, bet gan pilnīgi pretēji. Pēdējos desmit gadus esmu strādājusi par dažādu avīžu un žurnālu dizainētāju un maketētāju. Stress, komandas darbs, vienmēr daudz cilvēku apkārt, un viss jādara ļoti, ļoti ātri.
Ar tagadējo prātu es izvēlētos veterinārmedicīnu. Jo man ļoti patīk dzīvnieki.

Kas šobrīd notiek ar tavu otu un gleznošanu?

Ar gleznošanu nenotiek nekas īpašs. Ilgu laiku negleznoju gandrīz nemaz, tad, pirms pāris gadiem, uznāca vēlēšanās gleznot dabā. Bet tas ir vairāk tā - savam priekam, bez vēlēšanās kādam kaut ko pierādīt vai parādīt. Meditatīvs process, saruna ar dabu.
Māksla un arī literatūra jau vispār pēc būtības ir vērstas uz izrādīšanos.

Savulaik tu man teici, ka būt dzejniekam – tā ir mentāla neveselības forma.

Es tiešām tā teicu? Var jau būt, jo lielā mērā tā tas arī ir. Kāpināta emocionalitāte, pat līdz apsēstībām un histērijām, fantāzijas, aizslīdēšana no realitātes, narcisims, godkāre – to visu mūsu kultūrā pieņemts dēvēt par neveselīguma izpausmi. Dzejniekiem mēdz būt viegli ierosināma nervu sistēma un zems sāpju slieksnis. Tas viss tur piederas. Bez tā nerodas dzejnieks.
Bet rakstīt dzeju jau var ļoti dažādu motīvu dēļ. Var arī ‘’ patiesības dēļ”, lai izzinātu pasaules robežas.

Kā panti un teksti tevi piemeklē? Viegli un strauji?

Nu, ir visādi. Parasti tas notiek pēkšņi. No zila gaisa. Dzeju es varu rakstīt praktiski visur – pat darbā, ja iegadās brīvas piecas minūtes. Ar lugām un citiem garākiem gabaliem gan tā ‘’neiet cauri’’ – tur tīrās iedvesmas procents ir minimāls, tikai pirmajai ierosmei, un pārējais viss ir smags, precīzs un pacietību prasošs darbs.

Izgājušā gada septembrī tev iznāca krājums ar lakonisku nosaukumu "Dz.", kas aptvēra uzrakstītos dzejoļus no 2005. līdz 2009. gadam. Cik nozīmīgs bija šis darbs?

Krājums nāca ilgi un grūti. Jā, nu tā ir kā viena robežzīme, ceļa stabs. Nozīmīgs? Jā, priekš manis pašas – noteikti. Atšķirībā no iepriekšējiem dzejoļu krājumiem, te es jau diezgan apzināti strādāju ar pantu formu. Kā jau iepriekš teicu – rakstīju ‘’patiesības dēļ”. Tie ir vairāku gadu vērojumi un laika nospiedumi. Tagad jūtos brīva un varu iet tālāk.

Kad sāki nodarboties ar astroloģiju? Zini, reizēm tavu prognožu precizitāte man uzdzen tirpas...

Tas aizsākās diezgan sen – vēl studentu gados. Četrus gadus mācījos pie Artūra Alsiņa, mēs viņam bijām tāda neliela, neformāla skolnieku grupiņa. Viņš nebija klasiskais astrologs, un vēlāk aizgāja uz citām lietām – austrumiem, budismu. Skatījos pati, daudz lasīju. Kaut kā tā pamazām. Tas ir ilgstošs process, šo lietu nevar apgūt ‘’uz sitiena” trīs mēnešu kursos. Man galvenais bija eksperimenta moments – vai tiešām tas viss strādā? Un kā tad īsti strādā? Vajadzēja izpētīt un pārliecināties. Otrs moments, protams – mēģināt saprast sevi, kaut kādas tieši manas personīgās lietas. Kāpēc ar mani notiek tieši tā un ne citādi?
No vienas puses, astroloģija ir māksla, kur zināma nozīme ir iedvesmas momentam, intuīcijai, bet no otras puses – tā ir diezgan precīza un skaidri formulējama zinātne ar konkrētām likumsakarībām. Nu, apmēram kā meteoroloģija. Starp citu, pateicoties datortehnoloģijām, šobrīd ir iestājies īsts astroloģijas zelta laikmets, jo nav vairs pašam jāveic sarežģītie aprēķini. Turklāt iespējams veikt statistiskus pētījumus dažādu aspektu sakarā – vai tiešām viss ir tā un ne citādi. Bet kaut ko uzrakstīt par astroloģiskām tēmām, to es tiešām esmu pasākusi darīt tikai pēdējā gada laikā, jo tikai pašlaik man sāk rasties pārliecība, ka varu ko noderīgu pateikt.

Kā tu izjūti savas attiecības ar šo laiku? Tās ir gremdējošas vai mobilizējošas?

Laiks ir telpa, kurā mēs dzīvojam. Cita laika un citas realitātes mums nav. Būt nemierā ar laiku - tātad nozīmē būt konfliktā pašam ar sevi.

Vari teikt, ka esi iemantojusi iekšējo brīvības izjūtu?

Iekšējā brīvība? Tādā pasaulē, kādā mēs dzīvojam, brīvība jau vispār var būt tikai kaut kas ‘’iekšējs”. Pasaule ir kļuvusi maza, un mēs visi esam ar to cieši saistīti. Vispirms jau būtu jāformulē, kas tiek domāts ar jēdzienu brīvība? Manuprāt, tā vispirms ir spēja uzņemties atbildību par saviem lēmumiem.

Kādas ir tavas attiecības ar februāri? Man tas lāga nepatīk, ik pa brīdim slapjas kājas...

Februārim nav ne vainas. Patiesībā tas ir ļoti jauks laiks, jo sākam sajust to, ka diena kļūst garāka. Atkušņos uzvēdī tādas pavasara smaržas, ka tik turies. Tas viss ir vienkārši brīnišķīgi.

Tad nu te vietā kāds tavs teksts.

sirds
februāra pāragrais lietus un lampu dzeltenās galvas kā svēto oreoli. nakts zarotnes zīmē. pārpildītas slimīcas izklepo tumsu. bet būs rīti ar baložiem piesaulē. ūjināšana un vēja nepacietība, un dreboši jumti. drīz. drīz pali, drīz čaukstēšana un ūdeņu iešana, un gubu mākoņu elpošana. sirds, esi.
2011., 1.februāris