Dodot gūtais neatņemams

Raiņa luga ‘’Spēlēju, dancoju’’ savu pirmizrādi Eduarda Smiļģa un Felicitas Ertneres režijā piedzīvoja 1956. gada 25.decembrī, un uz Dailes teātra skatuves tika spēlēta vairāk kā 20 gadus. Iestudējums ir kļuvis par leģendu gan DT, gan latviešu teātra vēsturē, un Harijam Liepiņam Tots – visa mūža lomu loma. Savulaik Felicita Ertnere ir teikusi: ‘’ Harijs ir Tots. Tots nav loma, tā ir viņa dzīves un daiļrades tēma. Viņš mākslā ir reāls un teatrāls kopā, tieši kā Tota lomai vajadzīgs’’.

Leģendārus iestudējumus apvij leģendāri nostāsti – gan pompozi un majestātiski, gan draiski un humora caurvīti. Lūk, kāds no tiem, jo vienu reizi esot noticis tā.

Dailes teātrī rit lugas ‘’Spēlēju, dancoju’’ 75. izrāde, kad aktieri ir jau ‘’iespēlējušies’’, teksti zināmi, mizanscēnas apgūtas un, šķiet, ka nekādi īpaši pārsteigumI vairs nav gaidāmi. Zāle, kā vienmēr ir pārpildīta, un daudzi skatītāji slaveno izrādi ar iemīļotajiem aktieriem ir nākuši noskatīties atkārtoti. Klāt 3. cēliens ar vienu no iestudējuma kulminācijām, ko ar aizturētu elpu gaida visi klātesošie, jo Totam ir jāsaka Raiņa leģendārie vārdi, kas pauž izrādes pamatdomu:

''Gūt var dodot, gūt var ņemot,
Dodot gūtais neatņemams.''

Taču pirms šīs frāzes iestājas ilgs klusuma brīdis, jo ir noticis neticamais, kas reizēm gadās arī lieliem aktieriem. Harijs Liepiņš pēkšņi ir aizmirsis simtām reižu teiktos, katram latvietim labi zināmos vārdos, un neierasti dobjā balsī izmoka nedaudz brīvu interpretāciju par Raiņa tekstu:

''Gūt var dodot, gūt var ņemot,
Otram dodot, pats ar dabū...''

Uz skatuves mizanscēnā notiek neparedzētas izmaiņas, jo visi aktieri, kas atrodas uz skatuves, ir pagriezušies ar muguru pret skatītājiem un raustās aizturētos smieklos, taču Harija Liepiņa sejā nepakustas neviens vaibsts, un par uztraukumu liecina vien sviedri, kas gar melnās parūkas malām aumaļām līst pār aktiera seju…Nu ko – diženam aktierim diženi grēki! Izrāde, pateicoties aktieru ansambļa, un it īpaši Harija Liepiņa skatuves meistarībai, tālāk rit bez aizķeršanās, un vairums skatītāju, iestudējuma kopiespaida pārņemti, notikušo kļūmi pat nemana.

Kad nesen aizsaulē aizgājusī teātra kritiķe Lilija Dzene Harijam Liepiņam savulaik jautājusi, cik ilgi viņš Totu domā spēlēt, aktieris atbildējis:

‘’Visu mūžu. Kamēr neies tā spēlīte pušu. Savā simtgadu jubilejā sēdēšu Brīvdabas muzejā uz vecas rijas sliekšņa un strinkšķināšu koklīti. Tur jūs varēsit mani apskatīt, jo savu Totu es nevaru atdot nevienam. Kā bija Rainim:

‘’ Tad to sirdi šķeliet pušu,
Izņemiet tās dārgās mantas…’’

Lai gaiši svētki viņiem uz mākoņa maliņas, mums visiem šaisaulē un mūsu Dailes teātrim!

Par Raiņa lugas ‘’Spēlēju, dancoju’’ iestudējumu Dailes teātrī
2010.gada novembrī atmiņās dalījās Zemgusa lomas atveidotājs
aktieris Uldis Lieldidžs.