Intervija. INDRA ROGA: Bulgakovs dod PIN kodu sistēmu romāna atšifrēšanai

G.A.: Kā Jums palīdz veidot režiju tas, ka esat darbojusies arī otrā pusē – aktrises statusā? Kā tas ietekmē ideju plūsmu radošajā darbībā?
I.R.: Citreiz palīdz, citreiz – traucē, bet būtībā teātris vien ir – tikai no divām dažādām zonām. Režisoram ir jāzina, kas notiek abās puses, tai skaitā, ar aktieriem. Varbūt, ka tas mani ietekmē, jo, pateicoties tam, varu pārbaudīt atsevišķas situācijas, ainas un lietas, ko prasu no aktieriem, – lai zinātu, kur tas āķis, tieši tehnikas nozīmē, nevis mākslas ziņā.

(Foto: Matīss Markovskis)

G.A.: Ar kādām sajūtām saistās katrs teātris? Vai var teikt, ka katram teātrim ir savs rokraksts?
I.R.: Domāju, ka šobrīd vienīgais teātris, kam ir savs rokraksts, ir Jaunais Rīgas teātris, jo pārējie, veidojot repertuārpolitiku, pamatā domā kā bulvārteātri, cenšas trāpīt 100 mērķos vienlaicīgi – apkalpot publiku dažādos virzienos un žanros, līdz ar to, t.s., sava seja – vienots aktieru spēles veids, virziens, kur teātris virzās – Latvijas teātra videi nav īpaši raksturīgs. Kaut kur varbūt eksistē kopskaņa atmosfēra ziņā, bet reāli tādas nemaz nav. Var, protams, teikt, ka Dailes teātris ir tāds, Nacionālais – tāds, bet skaidri noformulēt, kāds tieši, nevar.

G.A.: Jums ir gan spēlēts, gan iestudēts vērienīgs skaits izrāžu, tostarp Bulgakova „Zojas dzīvoklis”, savukārt tagad – visiem tik ļoti gaidītais Bulgakova romāns „Meistars un Margarita”. Jūs esat pirmā šī slavenā un arī sensacionālā darba interprete Latvijā. Kā saņēmāt drosmi?
I.R.: Es noteikti nebūtu iestudējusi šo romānu, ja vien nebūtu virkne apstākļu, kas uz to provocēja. Kad to darīt biju jau apsolījusi Bulgakovam, tad vairs nebija, kur atkāpties. Sākotnēji šī darba iestudējums nebija mērķtiecīgs gājiens, bet tad nāca viena nejaušība pēc otras, – līdz es sapratu – ir jādara, un viss.

Bet, ja runā par romānu, tad te, manuprāt, ir saskatāma problēma, kas ir raksturīga visiem, t.s., kulta darbiem, – par viņiem ir ļoti daudz iesīkstējušu priekšstatu, kurus droši vien nav tik vienkārši mainīt, līdz ar to neizbēgamas ir dažādās un pretrunīgās reakcijas, bet apkalpot priekšstatus un stereotipu, ja ir atklājies pavisam cits skatpunkts, tiešām negribas.

G.A.: Kādu ceļu izvēlējāties?
I.R.: Iet pret. (Indra pasmaida.)

Pareizāk sakot, iet pret stereotipiem un priekšstatiem. Tas viss bija pašsaprotami, jo es tomēr gadu strādāju ar romānu – katru burtiņu, vārdiņu, frāzi, kas tur ir, – analizēju, kamēr kopaina izveidojās ļoti konkrēta – es pat teiktu, ārkārtīgi konkrēta un stabila – un tādā veidā dramatizējums automātiski izrietēja no tā, ko sniedza šī izpēte. Visi stikliņi mozaīkā pēkšņi izveidoja vienu konkrētu bildi.

(Foto: Matīss Markovskis)

G.A.: Kāds bija pats iestudējuma process?
I.R.: Ārkārtīgi sarežģīts. Man ļoti gribējās atrast vienkāršāko variantu – tā, lai visas romānā ietvertās lietas izpaužas maksimāli vienkārši – bez tehnoloģijas efektiem. Piemēram, izrādē ir Ješua nāvessoda aina. Mēs viņu mēģinājām četrpadsmit variantos, mainot pat visas telpas izkārtojumu, kamēr es akceptēju šo pēdējo.

(Foto: Mārtiņš Vilkārsis)

Mirklis, kad es pasaku – jā, tagad ir –, ir nenosakāma substance. Enerģētika saslēdzas – un ir. Īstā sajūta ir notverta un tā nepaliek tikai teātra profesijas ietvaros. Ja tas ir tikai teātris, tad tas vairs nav interesanti.

G.A.: Kā ir ar radošās komandas sastāvu? Tas tomēr arī ietekmē labu rezultātu.
I.R.: Esmu monogāma būtne, reti kaut ko mainu, tāpēc pārsvarā strādāju ar vienu radošo komandu. Tie ir cilvēki, ar kuriem saprotos, – tas nav slinkums meklēt citus. Ir jābūt domubiedriem. Kādreiz varbūt gribas kaut ko pamainīt, bet pamatā strādāju tieši ar Mārtiņu (red. Vilkārsi), Annu (red. Heinrihsoni), Ingu (red. Raudingu) un Igoru (red. Kapustinu). Mainās komponisti, mūzika tāda ir – atšķirībā no teātra, tajā tomēr katrs kopj vienu, tikai sev piemītošo intonāciju. Par aktieriem – es zinu savus cilvēkus, ar kuriem varu labi sastrādāties. Nāk, protams, klāt arī jauni cilvēki (līdz šim tik labi neiepazīti), ja izveidojas pamatkodols, tad viss sanāk.

(Foto: Matīss Markovskis)

G.A.: Nav noslēpums, ka Bulgakova romāns ir ārkārtīgi daudzšķautnains – to caurvij gan vēsturiskais motīvs, mīlestības attiecības, reliģiskais aspekts, tāpat tajā pavīd liels domu lidojums, kas balansē uz realitātes un nerealitātes robežas.
I.R.: Jā, bet tā visa ir tikai virskārta. Tā ir virspuse, ar ko Bulgakovs aizmiglo acis, izklaidē, smejas, ir sarkastisks un jautrs, savukārt pamatu pamats ir ārkārtīgi smalks. Patiesībā romāns ir ļoti, ļoti smags. Ļoti baiss brīdinājums.

Ja lasa ļoti uzmanīgi, mēģina iedziļināties un izprast katru detaļu, var atskārst, ka Bulgakovs dod PIN kodu sistēmu tā atšifrēšanai – tikai jāatrod taciņa no viena pavediena uz nākamo. Provokācija un spēle ir tas asais pipars, kas slēpjas romānā.

(Foto: Matīss Markovskis)

Dzīvē Bulgakovs mīlēja visādas izjokošanas. Viņš priecājās kā bērns, ja viņam izdevās kādu iznest cauri, un, būdams ārkārtīgi erudīts un gudrs cilvēks, viņš ar šo romānu diezgan nopietni mūs iznes cauri. Ģeniāla stila izjūta.

G.A.: Kā tas tiek atklāts uz skatuves? Vai, Jūsuprāt, izrāde ir viegli uztverama?
I.R.: Cits jautājums, kā izrāde top, bet cits jautājums – kā izrāde saveidojas. Salīp. Pielīp cilvēkiem. Man nekad nav bijis viegli prognozēt, kā cilvēks uztvers izrādi zālē, jo ir tik daudz apstākļu, kas to var ietekmēt. Es vairākkārt savā mūžā esmu piedzīvojusi to, ka vienā dienā izrādi uzņem fantastiski – smejas un tamlīdzīgi, bet nākamajā dienā ir pilnīgs kapa klusums, kaut arī aktieri nedara neko citu.

Tādos brīžos konkrētajam publikas kopumam noteikti rodas sava unikālā enerģija, kas saspēlējas ar aktieriem. Protams, publika nekad nav vainīga, un publiku nekad nevar vainot, bet tas, ka publika ir viena no izrādes sastāvdaļām, ir pilnīgi skaidrs. Publika piedalās izrādē. Viss tiek radīts kopā. Ja iztēle strādā.

Man patika, kā pēdējās intervijās režisors un skatuves mākslas pedagogs Dmitrijs Krimovs (Maskava), kurš nesen viesojās Latvijā ar savas laboratorijas iestudējumu, atbildot uz jautājumu – kā būtu jānāk uz viņa izrādēm? – formulēja: “Vajag nākt ziņkārīgiem!” Vajag gribēt redzēt un piedalīties, pieļaut domu, ka, iespējams, kaut ko līdz galam varbūt uzreiz nesaprotu. Galvenā ir uztveres kultūra, nevis pārprasta pieklājība, bet tieši attīstīta uztveres kultūra.

Tas viss ir vesels spēles process. Mana lieta ir organizēt, lai šis ceļojums būtu veiksmīgs publikai, bet māksla ir māksla, teātris ir teātris – tā ir dzīva lieta. Savā darbībā eju soli pa solītim un mēģinu apgūt šo kontaktu.

G.A.: Cik sižetiskās līnijas ir izrādē Meistars un Margarita? Vai caur vairākiem ceļiem var nonākt pie atskārsmes izrādes beigās?
I.R.: Izrāde Meistars un Margarita ir veidota uz vienas ass. Tur nav daudz dažādu līniju. Šķautne, kas izrādē neparādās tīrā veidā, ir Volanda darbību patiesā būtība. Balstoties uz Bulgakova vēstījuma principu, arī es izvēlējos veidot sižetisko līkni, kas ir nojaušama paralēli reāli saskatāmajai.

(Foto: Matīss Markovskis)

Visas Volanda darbības un tas, kā viņš izklaidējas visu izrādes 1. cēlienu, absolūti nav nevainīgi. Bulgakovs ļoti provokatīvi rīkojas, uzdodot romāna lasītājiem jautājumu – atpazīsiet vai neatpazīsiet? Laikā, kad Bulgakovs rakstīja romānu, atmiņa par ticības lietām bija daudz spēcīgāka nekā tagad, līdz ar to romāns viņa laikabiedriem bija izlasāms daudz precīzāk nekā mums. (Bez īpaša darba vai iedziļināšanās tajā.) Mums visu šo zināšanu kopuma nav. Piemēram, mēs nezinām, kas precīzi notiek Ciešanu nedēļā. Ja es mēģinātu to visu uzlikt uz skatuves, tas būtu pārlieku reliģiski. Cik atšifrējuma kodi ir pieejami skatītājam personīgajā zināšanu apvārsnī, tik arī durvis ir vaļā. Domāju, ka priekšā arī nav jāsaka… Bulgakovs ģeniāli ir paslēpis šo vienu galveno taciņu, kas no pirmās līdz pēdējai romāna lappusei velk visu kopā, turklāt – ne vien līdz pēdējai. Viena no tēmām ir par to, vai katra paša vaina vai kļūdas ir labojamas, ja dzīvei nav melnraksta. Un te mēs esam – tagadnē. Kodu nav (Indra smejas.) Atslēgas pazaudētas. Bet tā droši vien ir tikai mana sajūta, kas saslēgusies, rakņājoties pa laikmetu.

Nezinu teikt, kā ir cilvēkam, kurš nav lasījis romānu, bet domāju, ka tāpat vajag nākt un skatīties izrādi, vajag uztvert. Esmu pārliecināta, ka nav obligāti spēt visu saprast uzreiz, novērtēt uzreiz. Tas var būt arī vēlāk – pēc divām dienām. Un, ja divas, trīs dienas vēl var domāt par izrādi, vai kāds no skatītajiem dodas uz izrādi atkārtoti – tas ir lielākais kompliments mums.

G.A.: Kāda filozofija caurvij teātra izrādi?
I.R.: Ko cilvēki paši uztver, tas arī ir. Nedrīkst teikt, ka ir jāsaprot obligāti tas vai tas. Izrāde nav plakāts! Ir ļoti daudz, par ko domāt, viss ir atkarīgs no tā, kas aizķeras paša dvēselē. Tas, kas personīgi mani fascinē Meistarā un Margaritā, ir Bulgakova ideja nevis par reliģiju, bet gan – elementāru, fizisku lietu, viņa vārdiem sakot – katrs saņem atbilstoši savai ticībai. Ar uzsvaru uz vārdu savai – kam tu ticēsi, tas arī būs. Ja ticēsi, tad būs, ja ne – nebūs. Un viss viens, kam tici, – kādām debesīm, kādai pēcnāves dzīvei utt. – kam ticēsi, tas arī būs. Pārfrazējot Volanda teikto Berliozam: “Ja kāds saka, ka līdz ar fizisko nāvi dzīve apstājas, tad tāds arī zūd nebūtībā, bet dzīves nepārtrauktībai ticošais nonāk tieši tādās debesīs, kādām ir ticējis.”

Kad pētīju šo darbu, izlasīju Bulgakova dienasgrāmatas ierakstā ko tādu, kas man pēkšņi pamatīgi iesita pa dvēseli. Pilnīgi elpa aizcirtās – Bet tu padomā, kas ar tevi būs pēc nāves, ja tava dzīve nebūs izdevusies. Šeit runa nav par aizkapa dzīvi, elli un utt. Nē! Runa ir par ticību enerģijas nezūdamībai. Bulgakovs bija ārkārtīgi erudīts cilvēks – mums atliek tikai sapņot par tādu izglītības un zināšanu apvārsni kā viņam… Ir ļoti daudz par ko domāt un iedziļināties.

G.A.: Saistībā ar aktieru sastāvu – vai ir saskatāms kāds īpašs veiksmes stāsts izrādes titullomās?
I.R.: Bulgakovu spēlēt galīgi nav viegli. Piemēram, Zojas dzīvoklī bija vieglāk un organiskāk. Šeit bija daudz grūtāk, pirmkārt, tāpēc, ka tas ir romāns, otrkārt, – ir jānospēlē lietas, kurām neeksistē ārējās izteiksmes forma, un tās ārēji vispār nav redzamas, bet ir vien nojaušamas sajūtu līmenī. Tas radīja papildu grūtības gan režijā, gan aktierspēlē. Piemēram, Margaritai (red. Elīnai Vānei) ir ārkārtīgi intensīva iekšējā dzīve un minimālas ārējās izpausmes, līdz ar to skatītājam izpaliek tiešā redzamība un paskaidrojums. Nevar taču paskaidrot publikai – jā, es tagad domāju un tamlīdzīgi. Gluži pretēji – interesantāk ir likt minēt skatītājam Margaritas noslēpumu. Un tas ir nopietns noslēpums.

(Foto: Matīss Markovskis)

Starp Meistaru un Margaritu pastāv mīlestības ilūzija, Margaritas “upurēšanās” ilūzija (tāpat kā liela daļa romāna šķietamību). Tas ir ārkārtīgi sarežģīts uzdevums – nepateikt vārdos, neiebakstīt ar pirkstu acīs, atklāt “mūsu versiju” vien nojausmās, niansēs, enerģijas vibrācijās, runāt vienu, bet domāt citu. Tāpēc dabiski – būdami dzīvi cilvēki – aktieri katru izrādi var saslēgties jaudīgāk vai mazāk jaudīgi. Lai gan uzbūves pamatus tas nemaina.

Jānim Znotiņam (red. izrādē Volands) es ļoti ticu. Lai arī viņš ir ļoti jauns aktieris, viņā ir kaut kas ļoti iracionāls. Skatienā, prasmē eksistēt “nepareizas” elegances formā. Viņš atdevīgi strādā, labi domā. Precīzi zīmē savu fizisko partitūru, viņam piemīt statiskā dinamika, un man patīk, kā viņš spēlē Volandu. Protams, ka Volands ir neizsmeļama aka, ko mēs vēl smeļam un smeļam.

G.A.: Vēl joprojām tiek strādāts pie izrādes? Kāda sajūta, atminoties pirmizrādi?
I.R.: Protams, ka izrāde attīstās. Bija viens tāds bedres brīdis, kas visticamāk bija saistīts ar enerģētiku, kas nāca no kritikas puses. Bet tagad viss rit pilnā sparā un ar simtprocentīgu jaudu aktieri strādā ar savu lomu pilnveidi. Kad esmu Valmierā, tad arī strādājam. Vēl joprojām runājam par lietām, kas, iespējams, varētu kādā brīdī tikt piemirstas. Rodas jaunas domas, idejas, tiek uzlabotas pašironijas lietas, koķetērija ar publiku, mīlestības ilūzijas noskaņa. Teātra spēle kļūst arvien garšīgāka un pilnasinīgāka. Katrā gadījumā – izrāde ir salipusi ar publiku. Cilvēki pieņem. Un tas ir būtiski.

(Foto: Matīss Markovskis)

G.A.: Domājot par teātra šīs sezonas noslēgumu un gaidās par nākamo sezonu, kādus ceļa vārdus varat paust skatītājam, kurš dodas uz teātri – neatkarīgi no izrādes, režisora, žanra, vietas? Kāda būtu vēlamā attieksme, ar kādu būtu jāapmeklē teātra izrāde un jābauda šis mākslas veids?
I.R.: Mēs nenormāli ātri vērtējam un cenšamies visu ielikt noteiktā plauktiņā. Trūkst ļaušanās plūsmai. Ceļojumam. Prasmes atbrīvot domu un uztvert no jauna – sastapties ar to, ko katrs pats, iespējams, nezina, nepazīst, neprot vārdā nosaukt, ieraudzīt no jauna it kā sen zināmo.

Nevajadzētu iet uz izrādi ar iepriekšēju scenāriju. Pilnīgi noteikti ir jāatbrīvojas no kaut kādām baumām par izrādi vai no “pareizi – nepareizi”, no priekšstatiem vispār. No tā, kāds ir “pareizais” teātris, traktējums, aktieru spēle.

Uz teātri ir jāiet ar labu garastāvokli. Visgrūtāk ir uzspridzināt iztēli cilvēkam, kuram nav noskaņojuma teātrim, bet viņš nezin kāpēc ir atnācis. Tādos brīžos var darīt, ko vien grib ar cilvēku, bet viņam nekas nepatiks. Pirmkārt, vajag gribēt iet uz izrādi, nevis iet tāpēc, ka ir pienākums vai samaksāts par biļeti. Šī atziņa ir attiecināma uz pilnīgi visām profesijām, īpaši uz radošo zonu. Latviešu kordiriģents Māris Sirmais reiz man teica: “Ja tu zinātu, cik grūti ir strādāt ar cilvēkiem, kuri vairs nemīl mūziku.” Tieši tas pats attiecas uz aktieriem, publiku, režisoriem, kritikas pārstāvjiem – uz visu kopumu.

Vajag ticēt, ka sanāks un būs labi. Protams – var vilties, bet tāpēc lieti noder mazliet sagatavoties un apzināties, kurp ir paredzēts doties. Vajag izvēlēties sev tuvāko. Vismaz žanra izvēlē vajag būt zinošam, lai nav lieku pārsteigumu vai neizpratnes. Lai nav tā, ka grib kazu, bet nākas uzdurties uz ruksīša. Ja ir gribēta konfekte, bet tiek stūķēta kotlete – skaidrs, ka būs nepatīkami. Tagad žanriskā daudzveidība un salikums, kāds var eksistēt pat viena teātra piedāvājumā, ir tik dažāds, ka vajag iemest aci izrādes reklāmas video, lai sajustu izrādes aptuveno noskaņu.

Svētīgi ir saglabāt ziņkāri un pieņēmumu, ka ne viss ir bijis zināms pirms tam. Un galvenais – nebūt augstprātīgiem.