Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource104 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource104), Fid:423, Did:0, useCase: 3


“Mansards” izdod Lolitas Gulbes dzeju “Pēdējā rudens lapa”

Redakcija
Redakcija

Dzejniece Lolita Gulbe (1931) dzimusi Jelgavā, bet kopš 1949. gada dzīvo Toronto, Kanādā. Pirmo publikāciju autore piedzīvojusi 1944. gadā Latvijā, kad ar dzimto vārdu – Lolita Roze – laikraksts “Zemgale” nodrukā viņas dzejoli “Vakars”. Kopš 1981. gada izdoti seši autores dzejas krājumi. Jaunākais krājums “Pēdējā rudens lapa”, kas iznāk dzejnieces jubilejas mēnesī, apkopo gan agrāk rakstītus un krājumos neiekļautus, gan jaunus dzejoļus, tā apliecinot autores dzejotprieku.

Lolitas Gulbes dzejai raksturīgs dabas vērojums un cilvēka izjūtu atspoguļojums. Literatūrzinātniece Valija Ruņģe savulaik rakstījusi: “Lolitas Gulbes dzeja liek domāt par impresionistisku gleznojumu gaismas un ēnu rotaļu, par acumirkļa pārdzīvojumu pierakstiem. Mazāk tanī meklējami filozofisku uzskatu izklāsti, kādus nākas vērot modernajā intelektuālajā dzejā. Visspilgtākās dzejas gleznas, manuprāt, grāmatā ir tās, kuras dzejnieces ota vilkusi, to iemērcot latviskās dzīvesziņas avotos vai, kā viņa saka – kur gan seši mazi bundzinieki savas bungas atstāja?”

Kā dzejas krājuma pēcvārdā raksta grāmatas redaktore Vita Gaiķe, “nekur ilgi neiedzīvojoties, Lolita atceras savu bērnību kā ļoti vientuļu, bet arī ļoti skaistu. Arī grāmatu mīlestību viņa ieguva no tēva un sāka papīra lapām uzticēt savas izjūtas”. Tas palīdzējis pārdzīvot smago vientulību, pēc bēgļu gaitām Vācijā nonākot Kanādā un iepazīstot svešo vidi. Kopš 1975. gadā Latviešu rakstnieku apvienības (LaRA) rīkotajā Rakstnieku nedēļā Lolita Gulbe satiek dzejnieci Astrīdi Ivasku, viņas iedrošināta, autore dzejai pievēršas nopietni. 1981. gadā iznāk debijas krājums “Jāiztur”, seko krājumi “Varbūt – es esmu mežs” (1985), “Gredzena acs” (1991), “Gājputns” (1996, PBLA Kultūras fonda Atzinības raksts), “Zaļi pirkstu nospiedumi” (2001) un “Smilšu pulkstenis” (2008, PBLA Kultūras fonda Atzinības raksts). 2009. gadā Lolita Gulbe saņēmusi Ērika Raistera Piemiņas fonda balvu par zīmīgu devumu literatūrā.

Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas Lolita Gulbe kopā ar vīru vasaras bieži pavadījusi Limbažos, Lielezera krastā, kā arī apceļojot visu Latviju, viesojoties skolās, dzejas lasījumos. Kopš dzīvesbiedrs devies mūžībā un pārciesta operācija, autore dzīvo Toronto, veco ļaužu aprūpes namā “Kristus Dārzs”. Te, liekot lietā īpatnējo vērotājas talantu, tapis arī jaunais dzejas krājums “Pēdējā rudens lapa”.
Komponiste Lolita Ritmane īpaši koncertam “Sarunas ar dzimteni”, kas notika 2017. gadā Latvijā, radījusi dziesmu ciklu “No smilšu pulksteņa” ar Lolitas Gulbes dzeju.

Grāmatas redaktore un pēcvārda autore Vita Gaiķe, mākslinieks Toms Gaiķis. Grāmata izdota ar Latviešu nacionālās apvienības Kanādā Izglītības un kultūras fonda atbalstu. Meklēt un iegādāties var https://www.apgadsmansards.lv/lv/bo...