“Soļu skaitīšana” – grāmata, kas bija jāuzraksta
Apgāds Zvaigzne ABC izdevis Kristīnes Ilziņas mikroromānu “Soļu skaitīšana”.
Literāti, dzejnieci un publicisti Kristīni Ilziņu plašāks lasītāju loks iepazina pirms vairākiem gadiem, kad klajā nāca rakstnieces pirmais prozas darbs – stāstu krājums “Es neliecināšu pret jums”. Krājuma stāsti – trāpīgi, kolorīti, dziļi izjusti vēstījumi par Trešās atmodas laiku, attēloti jauna cilvēka acīm – izpelnījās gan plašu lasītāju atsaucību, gan kritikas atzinību. Grāmata tika nominēta Latvijas Literatūras gada balvai un Baltijas Asamblejas balvai, kā arī saņēma Egona Līva piemiņas balvas “Krasta ļaudis” speciālbalvu.
Tagad klajā laists autores pirmais romāns “Soļu skaitīšana”, kas gan apakšvirsrakstā nodēvēts par mikroromānu. Darba apjoms patiesi nav liels, taču tajā analizētā problēma – gan.
“Soļu skaitīšanas” vēstījums rit divās balsīs – tās pieder bērnunama bērnam Gvido un jaunai sievietei Īrisai, kas tic, ka ar nesavtīgu mīlestību spēs izglābt kādu mazu pasauli. Soli pa solim – tā nodēvētas arī nodaļas, – lasītājs seko stāstam, lai uzzinātu, vai tas patiesi iespējams.
Adopcija ir tēma, kas latviešu literatūrā nav bieži apcerēta, savukārt sabiedrības apziņā (gluži tāpat kā grāmatas varones Īrisas domās) šo jēdzienu nereti apvij rožainu ilūziju migliņa. Adoptētāji reti publiski stāsta par sarežģījumiem, grūtībām un bezcerību, ko rada vislabāko nodomu vadīti centieni ne tikai mīlēt un aprūpēt adoptēto bērnu, bet, pats galvenais, atjaunot mazajā, nereti smagi traumētajā dvēselē ticību, ka mīlestība vispār ir iespējama. “Soļu skaitīšana”, šķiet, ir pirmais literārais darbs latviešu valodā, kas šo tēmu izgaismo tik negaidīti skaudri un asi. Ko mīlestības trūkums un pāridarījumi nodara bērnam un ko – pieaugušajam? Vai sasistu krūzi ir iespējams salīmēt tā, ka šuvju vietas nav redzamas? Vai var būt tā, ka ar mīlestību – pat vislielāko – gluži vienkārši nepietiek? Kristīne Ilziņa raksta atklāti, pat atkailināti, drosmīgi ieskatoties gan Īrisas, gan Gvido domās un līdz pat sāpēm precīzi atainojot situācijas, par kurām mēs ikdienā labprāt izvairītos domāt. Taču tieši ar savu skaudro godīgumu stāsts fascinē un neļauj atrauties, lasītājam pamazām iemantojot Īrisas teju izmisīgo ticību brīnumam.
“Šis ir smeldzīgs stāsts, taču bezgala vajadzīgs. Es ticu, ka “Soļu skaitīšana” ir nepieciešama mūsu kolektīvajai domāšanai,” atzīst lasītāja, divu bērnu mamma Sintija Buhanovska. Savukārt rakstniece Inga Grencberga norāda: “Šī grāmata ir kā atgādinājums un aicinājums būt dzirdīgiem un redzīgiem, atgādinājums paskatīties acīs neērtai realitātei, kura ir mums tepat līdzās.”
Grāmatas iekšlapu un vāka dizainu veidojusi Gunta Plotka.
Pieejama arī e-grāmata.
