Izdots Aivara Freimaņa vēsturiskais romāns “Katls”
Vēsturiskā romāna žanrs – īpaši darbi, kas padziļināti skata 20. gadsimta vēsturi Latvijas kontekstā – pēdējo gadu laikā sazarojis īpaši kupli, un savu artavu šajā uzplaukumā sniedz gan vēsturisko romānu sērijas, gan atsevišķu rakstnieku prozas darbi. Šo autoru lokam piepulcējas arī Aivars Freimanis – pazīstams kinorežisors un rakstnieks, kuram jau 1988. gadā izdots īsprozas krājums “Sorento stāsti” un bijis arī daudz atsevišķu stāstu publikāciju periodikā, t.sk. humora žurnālā “Dadzis”. Taču ar jauno darbu “Katls” autors pirmo reizi sevi piesaka romāna žanrā.
Romāns “Katls” aptver plašu laikposmu Latvijas vēsturē, sākot no Otrā pasaules kara beigu posma, kad gaisā jau virmo Lielvācijas kapitulācijas vēsmas, taču jauniem puišiem joprojām draud iesaukšana obligātajā karadienestā, – un beidzot ar epilogu mūsdienu realitātē, kurā joprojām labi redzamas kara un pēckara laiku atstātās rētas. Būdams izcils dokumentālists, autors spilgti atklāj savdabīgu darbības vidi – kādu līča jūrmalciemu – un kolorītus personāžus. Romāna centrā izvirzīts zvejnieka dēls Ingus Zutis (saukts arī par Ņurņiku), kurā diemžēl nav saskatāma neviena no tām rakstura īpašībām, ar kurām Vilis Lācis savulaik apveltīja savu Oskaru. Tieši pretēji: Ingus sevī nes tos latvieša gēnus, kuru izpausmes nekādos vēsturiskos apstākļos nav cildināmas, taču šis tēls spēj pārsteigt un aizkustināt tieši tāpēc, ka vienlaikus izraisa lasītājā visai pamatotu sašutumu. Lasot nemitīgi gribas uzdot sev jautājumu: vai tiešām arī tādi esam? Un rakstnieka atbilde ir skarbi nepārprotama: jā, arī tādi.
Romāna detalizētais fons asi iezīmē laikmeta pārmaiņu kontūras – tas veido “katlu”, kurā bez žēlastības tiek sasviesti un maisīti cilvēki. Autors meistarīgi akcentē darba centrālo asi, iepretim “lielajam” karam uzsverot ikviena cilvēka “mazo” ikdienas karu: ar sevi, ar apstākļiem, ar nemitīgo nepieciešamību izdarīt izvēli.
Aivars Freimanis ar apbrīnojamu stāstnieka talantu radījis vērienīgu tekstu, kas spēj lasītājā raisīt gan patiesu līdzpārdzīvojumu, gan pārdomas par mūsu tautas nākotni: to vienmēr daļēji noteiks pagātne, bet, kā uzskata autors, tā jāuzlūko godīgi un ar drosmi, lai romāna pēdējā teikumā izteiktais jautājums – “varbūt ierakumi neizzūd tāpēc, ka varētu būt vajadzīgi vēl kādreiz?” – paliktu vienīgi retorisks.
Pieejama arī e-grāmata.
