Ar Ivandes Kaijas vārdu jeb unikāls notikums latviešu daiļliteratūrā
Rakstnieks Jānis Ūdris: Nepilna pusgada laikā, turklāt koronvīrusa ierobežojumu apstākļos, iznācis jau otrais romāns par izcilo latviešu rakstnieci un patrioti Ivandi Kaiju. Apsveicot kolēģi Ingu Gaili ar romāna „Rakstītāja” iznākšanu, jūtu gandarījumu, ka gadu desmitiem aizmirstā, jaunajai paaudzei pat nezināmā Ivande Kaija beidzot nonākusi sabiedrības uzmanības lokā. Domāju, ka šī unikālā, arī ļoti sarežģītā personība pelnījusi vēl ne vienu vien romānu un monogrāfiju.
Desmit romāna iznēsāšanas gadi
Ivandes Kaijas heroiski traģiskās dzīves izpētei pievērsos jau pirms desmit gadiem, rakstot romānu „Ulmanis. Lielā Kārļa testaments” (ZVAIGZNE ABC, 2010). Uz grāmatas vāka aiz K.Ulmaņa oficiālā portreta redzams Ivandes Kaijas siluets, norādot uz rakstnieces lomu daudz apspriestā valstsvīra liktenī.
Spilgtā atmiņā divas epizodes pirmajos gados pēc “Lielā Kārļa testamenta” iznākšanas: kādā Vairas Vīķes-Freibergas grāmatas prezentācijā mani uzrunāja Džemma Skulme, paskarbā balsī pavēstot: “Es redzēju savas radinieces fotogrāfiju uz tavas grāmatas vāka! Paskatīsimies, ko tu tur esi sarakstījis!” Un otra epizode pēc dažiem mēnešiem, man gaidot 11. tramvaju. Platās durvis atvērās kā skatuves priekškars, un tajās stāvēja VIŅA, kā karaliene cildeni atspiedusies uz spieķa. Pastiepu roku, lai palīdzētu dāmai izkāpt, bet dižā Džemma, mani redzot, uz mirkli iegrima domās. Tad noteica: “Jāni, tā varēja būt!” Kad māksliniece, atspiedusies uz manas rokas, beidzot izkāpa, viņa nu jau pravietiskā balsī noteica: “Jā, tā tas ar viņiem varēja būt”.
Sapratu – tas par Ivandes Kaijas un Kārļa Ulmaņa platonisko mīlas stāstu, ko biju iztēlojies, balstoties rakstnieces dienasgrāmatā un laikabiedru atmiņās.
Ivande Kaija, k tik vērtīgā Ārlietu ministrijas darbiniece 1919. gadā rakstnieka iztēlē bija - līdzās Meierovicam – arī manā romānā “Meierovics. Trīs Annas” (ZVAIGZNE ABC, 2014). Un, tuvojoties mūsu valsts 100 gadu jubilejai, bija skaidrs, ka mana dāvana Latvijai būs romāns par Ivandi Kaiju.
2018. gada sākumā manuskripts bija pabeigts, taču apgāda viedās dāmas aicināja vēl piestrādāt: biju koncentrējies galvenokārt uz Ivandes Kaijas heroisko rīcību Bermontiādes laikā, kad rakstnieces aicinājums sievietēm ziedot zeltlietas valsts aizsardzībai iekrita nācijas sirdī. Mans vadošais vektors bija arī Ivandes Kaijas patriotiskā publicistika. Taču apgādā man uzsvēra, ka lasītājas interesēs arī Ivandes Kaijas ģimenes dzīve, un aicināja iedziļināties arī šajā aspektā. Bet tas izrādījās cietākais rieksts: samezgloti, sievietes un vīrieša psiholoģiskajā divcīņā samudžināti gadi. Daudz atklāju, Misiņa bibliotēkā lasot Ivandes Kaijas dienasgrāmatu, taču bija jāpārvar sarežģīts psiholoģiskais imperatīvs – ko no rakstnieces domām, drīkst publiskot, ko nē. No daudz kā nācās atteikties, daudz ko pārskatīt un pārrakstīt, līdz beidzot mana astotā grāmata dienas gaismu ieraudzīja šī gada pavasarī, jau koronvīrusu ērā.
Šajos mēnešos esmu par romānu dzirdējis daudz atzinīgus vārdus, galvenokārt no sievietēm. Bijusi arī kritika, no kuras allaž cenšos bagātināties. Taču dažas dāmas tā kā apvainošanās par kunga ielaušanos sievietes iekšējā pasaulē. Īpaši mani pārsteidza dažkārt pavīdējusī jēdziena „dzelme” neizpratne.
Ne mirkli neesmu pretendējis iekļūt sievietes dvēseles dzelmē, domāju, ka vīrietim tas nemaz nebūtu iespējams. Tāda jau arī ir vārda „dzelme” būtība. Tieši noslēpumainajā, no vīrieša viedi atšķirīgajā sievietes garīgumā jau arī slēpjas cilvēces labākās daļas pievilcība un bieži vien neizskaidrojamais garīgais spēks. „Viņa bija kā svece, kas tikai degot dzīvo”- tā par ārēji trauslo, slimīgo Ivandi Kaiju teikusi viņas sirdsdraudzene Aspazija.
x
Sievietes viedais viedoklis
Allaž ar īpašu rūpību lasu sieviešu atsauksmes par savu romānu. Tāpēc arī manu uzmanību piesaistīja pati jaunākā recenzija - Latvijas Nacionālās bibliotēkas projektu koordinatores Andas Saldoveres spriedumi par manu romānu “Ivande Kaija. Sievietes dzelme”, kas tikko publicēti LNB elektroniskajā izdevumā “LITERATŪRAS CEĻVEDIS”
„Ne pirmo reizi sanācis izlasīt kādu grāmatu nejaušas intereses pēc, kaut iepriekš uz to nav liktas lielas cerības. Jāņa Ūdra grāmata patīkami pārsteidza – un ne vien ar saistošo rakstības stilu un intriģējošo laikmeta ainas izklāstu. Kārtējo reizi apzināju savus “robus” mūsu valsts kultūrvēsturē un arī vēsturē kopumā, jo īpaši – par lielai daļai latviešu ļoti saistošo un no vēsturisko notikumu aspekta tik sarežģīto un līdz galam neizzināto Latvijas kā valsts izveides periodu 20. gadsimta sākumā. Kaut gan vēstījums par rakstnieci un publicisti Ivandi Kaiju iekļāvies romāna žanrā, kurā neizbēgami savu lomu spēlē arī autora iztēle un notikumu un izjūtu “apaudzēšana” ar personīgo fantāziju, nepārvērtējams ir autora izziņas darbam veltītais laiks un ieguldītais darbs, pētot arhīvu materiālus, iesaistīto personāžu dienasgrāmatas un citus resursus, līdz ar to grāmatai rezultējoties kā bagātīgi izzinošam kultūrvēstures izpētes resursam. Grāmatas centrālais personāžs – rakstniece Ivande Kaija – līdz šim man (pieļauju, arī daudziem citiem), pārsvarā saistījusies ar vienu, tā uzrakstīšanas laikā visai skandalozu un pat par pornogrāfijas literatūru nodēvētu romānu – “Iedzimtais grēks”. Gribēju izlasīt arī to, bet nepaguvu – varbūt nākotnē. Romāna varoņi – daudzas attiecīgā laika politiskās un kultūras jomas inteliģences personības: Rainis, Aspazija, Kārlis Ulmanis, Zigfrīds Anna Meierovics, Dora un Pēteris Stučkas. Arī dakteru Lūkinu dzimta, kurā Ivande ieprecējusies. Spilgti tēli, attiecību peripetijas politisko varu maiņas izraisītos līkločos. Bet pāri visam – drosmīga un pašapzinīga sieviete, kura Latvijas valsti liek augstāk par visu, reizēm pat veltot tai vairāk savu domu un enerģijas nekā ģimenei… Sieviete, kura pirmā no savu daiļdarbu lappusēm runā par sieviešu līdztiesību gan politikā, gan attiecībās un ģimenē. Un kur nu vēl slavenais aicinājums ziedot ģimeņu dārglietas frontē cietušajiem. Mūsdienu lasītājam rakstnieces pirms 100 gadiem veiktie ieraksti dienasgrāmatā varētu šķist pārlieku sentimentāli un patriotiski. Nenoliegšu, ka tādas bija arī manas pārdomas. Bet varbūt 20. gadsimta sākuma Latvija bija vairāk pelnījusi, ka to mīl un lolo, nekā tagadējā?
Romāns kļuvis par lielisku laikmeta liecību, jo kā gan vēl labāk iepazīt savas tautas vēsturi? Tāda bija Ivande Kaija, un tāda toreiz bija mūsu Latvija. Un tā vietā, lai kādu no grāmatas varoņiem nosodītu, varbūt labāk varam mēģināt iztēloties – kādi tolaik būtu bijuši un kādus lēmumus pieņemtu mēs paši? Vismaz man jau vairākkārt ienācis prātā – ja būtu iespējams, piemēram, uz nedēļu pārcelties citā laikā un telpā, tā nebūtu kāda grezna viduslaiku pils vai brīnumaini saulaina dienvidu sala, bet gan tieši tā dēvētie “Latvijas laiki”… Pirmā republika pirms un pēc tās izveides – kāda īsti tā bija? Un vai man būtu pieticis drosmes par to cīnīties?”
x
Laikam jau tieši šīs beigu jautājums bija mana galvenā motivācija, rakstot savu astoto grāmatu – „Ivande Kaija. Sievietes dzelme”. Pārfrāzējot Andas Saldoveres vārdus, es gribēju savām lasītājām un lasītājiem vaicāt: „Vai esat, vai esam mūsu valsts dramatiskās, bet arī cildenās vēstures un savas smagos upuros iegūtās valsts cienīgi?”
Jānis Ūdris
