Intervija. "Skanēs abstrakti, bet tas ir mirklis starp dzīvi un nāvi" (Simona Orinska)

Simona atzīst, ka mans novērojums ir pareizs. Butō ir ‘daudzsejains’. Tam ir vairākas sejas, šī grāmata ir mēģinājums noformulēt, kas ir butō. Tas ir fenomens, kas radies kā mākslu saplūsme. Var skatīties uz to kā specifisku mākslas virzienu, tur būs noteiktas estētiskas lietas; ķermenis, grims, ķermeņa pozas, bet Simonu interesē paskatīties uz butō plašāk – kā tas sadarbojas ar citām mākslām.

Simona Orinska: Pirmo reizi ar butō iepazinos 2000. gadā, kad mūžībā aizgāja Ansis Rūtentāls, kas bija viens no maniem skolotājiem. Viņš bija tas, kas butō estētiku izmantoja savos darbos. Es no tā iespaidojos, lai gan pirmā reakcija bija noraidoša. Man tas likās par traku, jo ir kaut kas vairāk nekā deja, kustība. Tad es nonācu kādā meistarklasē Vācijā pie Sofijas Kornēdes (Francija) un iepazinu citādāku butō – garīgu, un tā man bija jauna spirituāla pieredze, kas parāliecināja – es to gribu darīt! Tā palēnām viss sākās. Latvijā parādijās deju kustības terapija, kas saslēdzās kopā ar butō, jo abas runā par dziļu ķermeņa izzināšanu. Butō ar tēliem, metaforām, kurā ir svarīgs mākslinieciskais mērķis, bet deju terapijā mēs runājam par terapeitiskiem mērķiem, tas nav vērsts uz skatuvi. Kopš 2006. gada butō ir mans dzīvesveids un nodarbošanās. Man ir sava studija, interesanti mākslinieki - fotomākslā, glezniecībā, animācijā. Ne visi ir dejotāji, bet tie vairums ir cilvēki, kuri meklē citu izpausmi sevis pārstāvētajā mākslā. Mēs veidojam četras izrādes gadā, kurās par pamatu ir butō un caur to mēs meklējam dažādas izpausmes un pieredzes. Šogad starpdisciplināro mākslu grupa IDEAGNOSIS realizē projektu, kura ietvaros (kontekstā ar izstādi izstāžu zālē Arsenāls), jārada četras performances. Nav būtiski atkārtot kādu tehniku, bet svarīgi, ko es gribu ar šo tehniku pateikt. IDEAGNOSIS kopš 2014. gada ir 7-8 cilvēki, bet tos, kas šo gadu laikā mācījušies, vairs nevar saskaitīt. Vai ar butō var nopelnīt, man grūti atbildēt, varu uzdot pretjautājumu – “Vai ar laikmetīgo mākslu vispār var nopelnīt?”

Kādēļ cilvēki nezina kas ir butō, bet, ieraugot fotogrāfijas, viņiem ir sajūta, ka tas ir kaut kas redzēts un atpazīstams? Vai tas ir emociju dēļ, kuras tiek izraisītas visbiežāk?
Arī man butō ekspresija bija tik savāda un spēcīga, ka sākotnēji es vēl nebiju gatava tai pietuvoties. Turklāt šī māksla nozīmē saskarties ar savas bezapziņas resursiem, kur var atrast gan dārgumus, gan arī notikumus un apspiestas jūtas, kurus negribētos atcerēties, kas nav ērti. Un vai dziļa patiesība ir estētiska un vienmēr tīkama? Dzemdības, dzīve un nāve... Tajā ir foršas lietas un ir arī šausmas, kuras par sevi mēs negribētu zināt nekad dzīvē. Tomēr tas ir cilvēks un viņa kustība, tā nav pantonīma, tas nav teātris, tā nav tikai deja. Es teiktu, ka cilvēks tajā brīdi intensīvi dzīvo ar interesi par visu, kas notiek apkārt. Tas ir eksistenciālisma skatījums. Grāmatā tiešām ir minēti vairāki veidi kā to sauc – deja, antideja, bet es to sauktu kā kustību mākslu vai mākslas virzienu. Šogad vadīju projektu, kurā es sadarbojos ar laikmetīgās dejas dejotāju un tur sapratu, ka mūsu domāšana dejā, kustībā ir atšķirīga. Mēs it kā darbojamies ar kustību un ķermeni, bet, kā to darām, ir atšķirīgas pasaules.

Grāmatas mērķis, pirmkārt, ir uzsākt padziļinātu sarunu par kustības mākslu Latvijā. Protams, es noliecu cieņā galvu savu skolotāju Anša Rūtentāla un Modra Tenisona priekšā, bet man šķiet, ka Latvijā laikmetīgā deja netiek pietiekami izzināta un saprasta. Mums ir bijušas Rīgas Pantonīma un Anša Rūtentāla Kustību teātris, tas viss ir palicis nepietiekami izpētīts un izvērtēts. Otrkārt, tas ir nozīmīgs mākslas veids pasaulē, kas ietekmējis kultūru. Grāmatas autori iepazīti un apzināti vairāku gadu garumā, daudzus no viņiem esmu satikusi privāti. Treškārt, tā ir vēlme atstāt liecību ar nopietnu avotu, kas pretendē uz zinātnisku skatu. Reizē tā ir arī mana pieredze. Ļoti iespējams, neviena cita Latvijā, kas varētu uzrakstīt grāmatu par butō, nav. Tā tapusi ar studentu līdzdalību – Viktorija Eksta, Evarts Melnalksnis un citi, kas var godīgi uzrakstīt, ko viņu ķermenis jūt. Es šo grāmatu redzu rokā jebkuram Latvijā, kam interesē deja, teātris, kustība, kultūra un, protams, butō kā fenomens. Atverot šo grāmatu, tiks ”nogalināts BUTŌ” (dzīvā instalācija “nogalināt BUTÕ X” notiks no 19. septembra līdz 18. oktobrim Rīgas mākslas telpas INTRO zālē), instalācijas ideja ir par to, ka jānoslēdz viens posms un jāsāk kaut kas jauns.

Kā ir ar latviešu auditorijas reakciju butō izrādēs?
Droši vien to var saukt par mulsumu, apjukumu un neziņu, kā reaģēt uz redzēto. Bet šobrīd ir izveidojusies tāda cilvēku kopa, kurai zināms, kas tas ir un uz ko viņi iet. Tie ir cilvēki no mākslas pasaules, kas paši nodarbojas ar kādu mākslas izpausmi un var sajust butō, jo tā saprašanai nepietiek ar prātu vien. Mēs runājam ar ķermeni un sajūtām, līdz ar to skatītājam ir jāatslēdz cits kanāls.
Pirms vairākiem gadiem bija izrāde Ventspilī. Izejot skatītāju priekšā, es sajutu, ka starp mani un viņiem ir izveidojusies siena, caur kuru tomēr varēja just enerģiju, kas pārsvarā bija bailes un sastingums. Butō valoda ir atšķirīga no teātra un dejas valodas, un tā prasa apstāšanos, iedziļināšanos un ļaušanos tam, kas notiek. Galvenais ̵ nepretoties. Piemēram, Igaunijā bija projekts, kas ilga gandrīz mēnesi, tad bija ļoti fantastiskas reakcijas. Skatītāji bija sajūsmā un ļoti labi mūs uzņēma. Igaunijā publika vienmēr bijusi ieinteresēta. Iespējams, ka viņiem ir atvērtāks prāts, tādēļ interese par butō teātri ir lielāka. Latvijā, manuprāt, esam nedaudz snobiski. Tartu Universitātes Vīlandes Kultūras akadēmijā uzstājāmies ar izrādi ”āda āda, tu mana melnā vārna” un bijām festivāla līderi, tajā pašā laikā Latvijā tikai nedaudzi par to kaut ko ziņoja. Tieši tādēļ es sapratu, ka kaut kas ir jādara, lai mums būtu tikpat atsaucīga un pieņemoša publika. Grāmata var popularizēt butō, tā var arī izskaidrot, ja vajag.

Pastāv uzskats, ka butō radīts tikai japāņu dejotāju ķermeņa izpausmei?
Sākotnēji tas bija populārs uzskats, bet es esmu redzējusi, ka butō dejo cilvēki, kam ar deju nav nekāda sakara. Tur ir tā starpība – ar butō var nodarboties arī ne-dejotāji. Katrs ķermenis nes līdzi savu kultūras pieredzi. Japānim ir sava unikāla ķermeņa kultūra, latvietim sava. Kaut vai ķermena proporcijās – japāņa līkās kājas rada pilnīgi citu kustību kā eiropieša garās kājas, bet man tas nav bijis galvenais. Tas, ko es meklēju šajā virzienā, ir maksimāla atklātība. Tas ir mans personīgais jautājums, mans iekšējais uzdevums, cik es tālu atklāšos uz skatuves, cik es varu būt patiesa.

Tu nekad nezini kā tas viss beigsies?
Izrādei ir struktūra – sākums un beigas ir skaidras, bet tas, kas notiek pa vidu - saturiski man patīk atstāt to ķermeņa ziņā. Lai tas iespaidojas no auditorijas, no skaņas, gaismas. Viena izrāde ilgst aptuveni stundu, tik ilgi cilvēks var uztvert informāciju, kas ir koncentrēta un fokusēta. Mūsdienās butō var būt dažāds - butō ‘painting’, izmanto tekstus, jauc ar dramatisko teatri. Žanrs to atļauj.

Vai butō vēljoprojām ir dumpis?
Sākumā tas bija dumpis. Izaicinoša sacelšanās tā laika Japānā, kur viss bija diezgan strikti noteikts. Reāli tā bija reakcija pret amerikānisko. Hirosimas un Nagasaki pārdzīvotās jūtas un dziļās nācijas traumas rezultējās pretreakcijā. Karš bija viņu ķermenī. Es varētu arī sacīt, ka butō sākās no atombumbas. Tas bija brīdis, kad uzdot jautājumu – Kas tad ir mūsu ķermenis? Tādēļ sākotnēji butō bija daudz kailuma, jo vajadzēja atbrīvoties no visa, kas traucē, kā arī baltais ķermenis, kas savukārt ir spēcīga ietekme no Eiropas kultūras. Tas ir pārsteidzoši, bet divu kultūru ietekmē – Japānas un Eiropas, ir veidojies butō fenomens, kas teorētiski mums padara to saprotamu un pieņemamu. Japānā tas bija dumpis pret mākslu kā funkciju, kā fabriku. Butō aicināja meklēt japānas tautas saknes un pirmatnīgumu. Tur ir tas dzīvais avots un butība iestājoties pret deju un teātri, meklēt kas būs viņu izpausme. Es domāju arī latvietis šādi var atrast savas saknes. Iespējams, tas jājautā maniem studentiem, ko viņi tur meklē.

Vai es varu izmantot butō, lai radītu? Līdzīgi kā, piemēram, nodarbojoties ar jogu, meditāciju?
Tev ir interesanta ideja un tas ir kaut kas jauns, par ko neesmu domājusi. Zinu gadījumu, kad kāda japāņu meitene skatijās kā atveras zieds, nodarbojoties ar butō. Domāju, ka drīzāk var izmantot butō principus. Man ir pazīstama Anda Hūna, šūnu pētniece (2015. gadā saņēma prestižo stipendiju ”Sievietēm zinātnē”) un viņa atklāja, ka butō palīdz domāt arī zinātnē. Kā tās šūnas kustās un kāpēc, meklējot būtību, butō principi var palīdzēt sfērās, kurās mēs darbojamies. Piemēram, mana studente Ieva Putniņa, gleznotāja sasaista butō ar gleznošanu, tā nebaidoties saplūst ar materiālu. Jo butō dod uzdevumu meklēt butību.

Kas tev ir Japāna?
Esmu daudz bijusi Japānā. Esmu tur mācijusies tradicionālo japāņu deju Nihon Buyo gribot saprast, kādas bija, un ir Japānas deju mākslas tradīcijas. Ja es kaut kam pieķeros, tad man to vajag pamatīgi izpētīt un izzināt. Biju arī butō dibinātāju studijā, pētiju un vācu kopā pieredzes, tas viss ir grāmatā, to visu tagad var lasīt un iepazīt latviski. Japāna man vienmēr bijusi ļoti vērtīga zeme. Mani saista īpašā kultūras izjūta, attiecības cilvēku starpā, minimālisma dizains un māksla.

Ar Simonu Orinsku sarunājās Arvis Ostrovskis
Interviju sagatavojis: Apgāds "Mansards"