Klusināti par būtisko
Rakstniece Dace Vīgante latviešu prozas ainavā ienāca strauji un pārliecinoši – ar 2016. gadā izdoto stāstu krājumu “Ledus apelsīns”, kas izpelnījās plašu atzinību gan lasītāju, gan kritiķu vidū un tika nominēts Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā “Spilgtākā debija”. Gan lasītāji, gan kritika pelnīti slavēja autores prasmi filigrānā, detaļām bagātā, bet vienlaikus nepārblīvētā prozā klusināti izstāstīt par būtisko – sākot no 20. gadsimta vēsturisko peripetiju atstātajām brūcēm latvieša apziņā līdz mazajām un privātajām vīrieša un sievietes, vecāka un bērna, mātes un meitas attiecību krīzēm.
Debijas krājumam divus gadus vēlāk seko jauns krājums, kura nosaukumā šoreiz vairs nav likta tik spilgta vizuālā metafora kā pirmajam, bet gan daudznozīmīgais un latviešiem tik tuvais teiciens “Tad redzēs”. Grāmatas atvēršanas svētki notiks 27. septembrī pulksten 17.30 Zvaigznes prezentāciju zālē K. Valdemāra ielā 6, Rīgā.
Krājumā iekļauti deviņi stāsti, kuros rakstniece turpina, papildina un izvērš pirmajā grāmatā iesākto mūžam aktuālo problemātiku – cilvēcisko attiecību nebeidzamos mezglojumus. Daces Vīgantes prozas stilu joprojām gribas dēvēt par klusinātu – tajā nav skaļu epitetu, dramatisku dialogu, trauksmainu mirkļu, tomēr tieši šī klusinātība ļauj nepārtraukti sajust dziļu zemdegu spriedzi, kādu izjūt stāstu personāži. Otra rakstnieces prozas īpatnība ir taustāmās un pārpasaulīgās pasaules ciešais savijums: kaut gan teksts bieži ir izteikti vizuāls, autorei akcentējot precīzi reālistiski tvertas detaļas, katrā sīkumā ietverts arī simboliskais, nepasakāmais līmenis, kuru apzinās gan varoņi, gan lasītājs un kuru bieži vien nav iespējams nosaukt vārdā.
Autore savu stāstu sižetiem izvēlas mūsdienu vidi, kādu to redz “parastais” cilvēks – pat stāstos, kuru darbība risinās ārzemju ceļojumos, dominē cilvēcisks, sadzīvisks skatījums uz notiekošo, kas savukārt ļauj lasītājam šajos stāstos viegli atrast sev tuvo un pazīstamo. Tas ir mūsdienu trīsdesmitgadnieka un četrdesmitgadnieka skatiens – tāda cilvēka skatiens, kurš savā dzīvē pieredzējis gan padomju sistēmas absurda teātri, gan pārmaiņu laika haosu, gan neatkarības gadu “saldo nastu”. Šis skatiens attiecīgi ir nedaudz skeptisks, nedaudz ironisks, tomēr vienlaikus glabā sevī arī aizkustinoši bērnišķīgu ticību tam, ka virs prozaiskās sadzīves slāņa – kas veido lielākās stāstu daļas “redzamo”, pirmo līmeni – slēpjas kaut kas lielāks par ikdienu, steigu, pārpratumiem un sāpēm. Tas tad arī tas, par ko autore krājuma noslēdzošajā stāstā noslēpumaini bilst: “Tad redzēs.”
Pieejama arī e-grāmata.
