Prezentē unikālu dzejas krājumu "100 dzejoļi Latvijai"
Sagaidot Latvijas simtgadi, aizvien vairāk domājam par savu valsti, par tās sarežģīto vēsturi, cilvēkiem, bez kuriem nebūtu iespējama tāda Latvija, kādā mēs šodien dzīvojam. Uz savas valsts tapšanu varam raudzīties no dažādiem skatpunktiem. Dzejoļu krājums “100 dzejoļi Latvijai” piedāvā neierastu skatījumu – 100 dzejnieku 100 dzejoļus, kas tapuši laikposmā no 1918. gada līdz 2017. gadam. Krājums sakārtots, izvēloties kāda latviešu dzejnieka dzejoli, kas publicēts atbilstošajā gadā izdotā dzejoļu krājumā.
Grāmatas atvēršanas svētki notika 18. jūlija pēcpusdienā A. Čaka memoriālajā dzīvoklī-muzejā, un, par spīti karstajai dienai pulcēja lielu interesentu skaitu – muzeja telpas gandrīz vai izrādījās par šaurām! Pasākumā piedalījās grāmatas sastādītāja Inese Auziņa un vairāki no grāmatā publicētajiem dzejniekiem – Knuts Skujenieks, Lija Brīdaka, Valdis Rūja, Daina Sirmā, Ruta Štelmahere, Eva Mārtuža, Viktors Avotiņš un Ronalds Briedis, vadīja A. Čaka muzeja vadītāja Antra Medne.
Grāmata rosinās dažādu paaudžu lasītājus pārlasīt, iespējams, jau zināmus dzejoļus, bet noteikti tajā būs rodamas arī nezināmas atklāsmes, iespējams, piemirsti vai mazāk zināmi dzejnieki un viņu radītais. Protams, mums ir daudz vairāk nekā simts dzejnieku, kuru devumā ir nozīmīgi Latvijai veltīti dzejoļi. Iespējams, “100 dzejoļi Latvijai” rosinās lasītāju meklēt savus dzejoļus Latvijai, atsaukt atmiņā kāda mīļa dzejnieka radīto, iepazīt nezināmos un pārlūkot savos un bibliotēku grāmatplauktos latviešu dzejas krājumus. Krājuma pievienotā vērtība ir ilustratīvais materiāls desmit fotogrāfijās, kas ataino dzejnieku radošu kopā būšanu, kā arī tikšanās brīžus ar lasītājiem dažādās Latvijas pilsētās.
Katram gadam viens dzejolis, gluži kā Austras koka ornamentā no saknēm līdz sudraba lapiņām sakārtojas dzejnieku domas, gremdējoties tautas likteņgaitās un vērtībās. Austras koks simbolizē pasaules kārtību: pazemes, zemes un debesu vienotību. Lasot dzejoļus, jūtama šī trīsvienība. Dzejnieki akcentē mūsu saknes, mūsu stabilo horizontāli: valodu kā latviskās identitātes apliecinātāju, folkloras un tradīciju spēka dziļumu. Bet Austras koka stumbrā jeb zemes dzīvē atspoguļojas latvieša dziļā dabas izpratne, piederības izjūta savai valstij un konkrētai Latvijas vietai. Tautas zemes dzīvi veidojušas arī sāpes par divu pasaules karu radīto postu, pamestajām mājām, ļaudīm dodoties bēgļu gaitās. Sāpes par zaudēto dzimteni. Par spēku un vājumu, izdzīvojot smagos padomju okupācijas gadus te, Latvijā, un svešumā. Dzejnieki ne tikai poetizē latvieti, bet arī atgādina, ka “Tā čūska, kas jūrā maļ miltus, – / Tā čūska samals i mūs/ (..) Par tautas likteni domāt /Nav sentiments atmirstošs” (Ā. Elksne).
Dzejnieki aicina nepazaudēt vertikāles tiecību – Austras koka lapotni. Vienmēr apzināties, cik liela nozīme ir mūsu nacionālās valsts atgūšanai un tās vērtību saglabāšanai, cik svarīgs ir katrs savā valstī – savā Austras kokā.
