"Jāņa Rozes apgādā" iznācis ievērojamā itāļu rakstnieka un semiotiķa Umberto Eko septītais romāns
Laikraksts, kam uzdots šantažēt, nomelnot un fabricēt ziņas tā vietā, lai lasītājiem godīgi stāstītu par notiekošo Itālijā un citviet pasaulē. Paranoisks redaktors, kas klīstot pa Milānas ielām, rekonstruē piecdesmit gadus senu vēsturi, apgalvojot, ka Musolīni sveiks un vesels dzīvo kaut kur Argentīnā, kamēr viņa vietā nāvi uzņēmies dubultnieks. Trausls mīlas stāsts starp diviem neveiksminiekiem, pusmūža rēgrakstnieku un jaunu žurnālisti, kas specializējusies slavenību privātās dzīves aizkulisēs, toties slīgst asarās, klausoties Bēthovena septītās simfonijas otro daļu. Sazvērestības teorijas un negaidīta slepkavība.... Par to un daudz ko citu savā jaunākajā romānā “Pilotnumurs” (2015), kura darbība notiek 1992. gadā, stāsta ievērojamais itāļu rakstnieks un semiotiķis Umberto Eko.
“Pamazām arī Itālija kļūst tāda pati kā tās sapņu zemes, uz kurieni tu gribi mūs aizsūtīt trimdā. .. Vai tad tu neredzēji, kā šovakar intervijās visi tie tipi vienā mierā atzina, ka ir darījuši to un darījuši šito, atzina tik rāmi un pašapmierināti, it kā gaidītu medaļu? Vairs nebūs nekādu barokālu ēnojumu, nekādu mājienu un alūziju, tagad visi negodīgie darījumi notiks atklāti, taps plenērā kā impresionistu gleznas: korupcija būs atļauta ar likumu, mafiozi oficiāli varēs sēdēt parlamentā, nodokļu nemaksātāji – valdībā, bet cietumā nonāks tikai sīki albāņu zaglēni. Kārtīgi cilvēki arī turpmāk vēlēs par tiem pašiem blēžiem, jo neticēs BBC teiktajam vai arī nekad neredzēs tādus raidījumus kā šovakar, jo skatās tikai visādus mēslus. .. Mēs paliksim ārpus šīm spēlēm: es atsākšu tulkot no vācu valodas, bet tu atgriezīsies savā žurnālā, ko lasa frizētavās un zobārstu uzgaidāmajās telpās. Vakaros skatīsimies labas filmas, nedēļas nogalēs brauksim šurp, uz Ortu, bet visi citi lai iet pie velna. Vajag tikai pagaidīt: kad mūsu valsts pilnībā iekļausies Trešajā pasaulē, te gluži labi varēs dzīvot, it kā mēs būtu nonākuši tavās Dienvidjūru salās...
Mūsu uzdevums ir runāt ar lasītājiem viņu valodā, un nav jāiztaisās par intelektuāļiem, kas izsakās pārāk smalki un gudri. Turklāt varu piebilst, ka mūsu izdevējs reiz teica, ka viņa televīzijas kanālu skatītāju vidējais vecums (un ar to domāts garīgais vecums) ir divpadsmit gadi. Par mūsu lasītājiem to nevarētu apgalvot, tomēr ir lietderīgi apveltīt savu auditoriju ar konkrētu vecumu. Es teiktu, ka mūsu potenciālajiem lasītājiem ir pāri piecdesmit, viņi ir krietni un godīgi pilsoņi, kas alkst pēc likuma un kārtības, bet vēlas lasīt baumas un šokējošus atklājumus par visdažādākajām nelikumību un nekārtību izpausmēm. Balstīsimies uz pieņēmuma, ka mūsējie nav nekādi lielie grāmatnieki, pareizāk, varam diezgan droši pieņemt, ka vairākumam mājās nav nevienas grāmatas, tomēr vajadzības gadījumā mēs viņiem stāstīsim arī par populāriem romāniem, kas pasaulē pārdoti daudzu miljonu tirāžās. Mūsu lasītājs šīs grāmatas noteikti nelasīs, taču viņam patīk domāt, ka pasaulē ir ekscentriski mākslinieki un rakstnieki, kas izmanās saraust lielu naudu. Tieši tāpat viņš nekad mūžā nesastaps garkājainās kino dīvas, bet grib uzzināt visu par to slepenajiem mīlas sakariem. ”
Grāmata ir pieejama visās Jāņa Rozes grāmatnīcās.
