Kamenska atgriežas pie lasītājiem jaunajā Aleksandras Mariņinas detektīvromānā "Dzīve pēc dzīves"

Šī grāmata, tāpat kā visas iepriekšējās, viegli aizrauj ar savu sižetu un izlasās gandrīz vai vienas nakts laikā. Nav šaubu, ka liels nopelns autores veiksmīgajā darbībā ir viņas bagātā dzīves un profesionālās darbības pieredze: mūsdienu kriminālo pasauli viņa iepazinusi ne tikai pēc nostāstiem. Pēc Maskavas universitātes Juridiskās fakultātes beigšanas 1979.gadā Aleksandra Mariņina, īstajā vārdā Marina Aleksejeva, tiek norīkota darbā uz Iekšlietu ministrijas akadēmiju, kur līdz pat aiziešanai no darba 1998.gadā milicijas apakšpulkveža pakāpē, viņa nodarbojas ar noziegumu pētīšanu un analīzi, kas saistīti ar cilvēka psihes anomālijām, kā arī prognozē noziedzību valstī. Šī zinātniski pētnieciskā darba rezultātā uzrakstīti vairāk kā 30 zinātniskie darbi.

Kad 1992.gada nogalē un 1993.gada sākumā lasītāji pirmoreiz tiek iepazīstināti ar Kamensku žurnālā "Milicija" publicētajā stāstā "Apstākļu sakritība", Aleksandra Mariņina ātrā laikā kļūst par vienu no Krievijas populārākajām detektīvromānu rakstniecēm. Tieši tāpat, kā viņas turpmāko grāmatu, kuras nonāk pie lasītājiem viena pēc otras, varone Anastasija Kamenska. Manuprāt, tieši Anastasiju Kamensku var uzskatīt par autores veiksmes simbolu- radot simpātisku un apburošu mūsdienīgas sievietes tēlu, kas profesionālajā darbībā spējīga konkurēt ar vīriešiem, tai pat laikā neatkāpjoties no saviem principiem personīgajā dzīvē, autore nodrošināja sev ceļu uz slavu.
Kas tad ir tas, kas tik ļoti piesaista lasītāju Aleksandras Mariņinas romānos? Pirmām kārtām to mūsdienīgums: rakstniece operē ar mūsdienu faktiem un katrs nākamais romāns iesūc sevī jaunas šī laika pazīmes. Pie kam autore prot radīt notiekošā ticamības sajūtu: katrs notikums tiek apskatīts ne tikai detektīvintrigas rāmjos, bet arī kā psiholoģisks, sociāls un politisks fenomens. Noziegumi, ko izdarījis slepkava, zaglis vai šantāžists, lasītājam vienmēr tiek pasniegti kā sarežģītu iekšējo un ārējo cilvēka personības attīstības pretrunu sekas, vai arī kā daudzpusīgu un bieži vien pretrunīgu motivāciju rezultāts.

Neapšaubāms Mariņinas romānu veiksmes faktors ir tas, ka ar savu personāžu rīcību un uzvedību (sevišķi tas jūtams Anastasijas Kamenskas tēlā) viņa cenšas sameklēt atbildes uz visiem mūsdienu cilvēkiem aktuālajiem jautājumiem: vai cilvēkam jāsaglabā cieņa, godīgums, krietnums, kad visapkārt valda meli, nodevība, vardarbība un negodīgums? Vai ir vērts strādāt par zemu atalgojumu, bieži vien riskējot ar savu veselību un pat dzīvību?
Katrā grāmatā autore caur saviem varoņiem uz šiem jautājumiem sniedz pozitīvas atbildes. Un būtiski, ka šīs atbildes tiek sniegtas caur sievietes tēlu, jo tieši sieviete ir krīzes laikā ir visvieglāk ievainojama.
Kamenska nav nekāds pārcilvēks, nedz arī izmeklēšanas ģēnijs vai viszinis; viņa ir parasta, varētu pat teikt, tipiska sieviete, ar saviem pārdzīvojumiem, šaubām, fobijām un vilšanos, kas piemīt jebkurai normālai sievietei. Tomēr, saskaroties ar ļaunumu, kas bieži vien apdraud viņu pašu, Anastasija atrod spēku tam stāties pretī un, pārvarot bailes, novest lietu līdz galam. Šo spēku daudzējādā ziņā nosaka Kamenskas morāle, kas formē varones ētiku gan personīgajā, gan arī profesionālajā darbības jomā.

Arī jaunajā romānā "Dzīve pēc dzīves" Anastasija Kamenska ir saglabājusi visas savas morāles vērtības. Aiz muguras palikusi aktīvā darba dzīve ietekmīgā valsts resorā, taču Anastasija netaisās sēdēt mājās un garlaikoties. Viņa kļūst par privātdetektīvi un dodas uz provinciālo Tomiļinu, lai palīdzētu nelaimē nonākušam biznesmenim, kura tikko uzsāktais bizness ir apdraudēts sakarā ar divu cienījamu sieviešu slepkavību.
Saplēsts spogulis uz krūtīm, no auss nežēlīgi izrauts auskars- tā ir savdabīga slepkavas vizītkarte. Kas nogalinājis šīs divas cienījamās sievietes- maniaks, kas pārņemts ar Vjazemsku dzimtas drūmajām leģendām vai izvirtis viņa atdarinātājs? Visas versijas sākotnēji noved bezizejā...
Un kaut arī Kamenskai vairs nav varenās un iespaidīgās "aizmugures", kas viņai pašai šķiet nepierasti, tomēr savas prasmes bijusī izmeklētāja nav zaudējusi. Joprojām viņai ir pa spēkam analizēt, sistematizēt un atrast pareizās "durvis", aiz kurām slēpjas patiesība....