Vēstures romānu sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" klajā laists Andra Akmentiņa romāns "Skolotāji"
Tā dēvētais Hruščova atkusnis jūtami ietekmēja manu dzimtu. Vectēvs Andrejs Akmentiņš pārkarsēja galvu siena pļavā un nomira. Siens bija paredzēts gan sovhozam, gan pašiem, precīzāk sakot – desmito tiesu no tā, ko dzimta savāca, kopjot grāvmalas, varēja paturēt savai govij, un bez govs izdzīvot nebūtu iespējams. Mātes brālis Jānis Akmentiņš izskrēja laukā, pārāk plāni ģērbies, un nosala. Kas vēl viņus vienoja, izņemot šo sakāvi galvenajā dzīves cīņā pret nebūtību? Viņi bija lauku skolotāji. Katru varas maiņu pārdzīvojuši vienādi – vispirms slēpjoties, tad atgriežoties skolā.
Piecdesmito beigas, sešdesmito sākums. Manu vecāku jaunība, skaists un trauksmains laiks, bet varbūt atmiņas — katram par ko citu — kā lietuvēns dzina visus uz priekšu tā, ka ikviens darbs pārvērtās par cīņu. Dzīves apstākļi izskoloja tādus raksturus, ka, pat jau astotajā gadu desmitā nonākuši, dzimtas ļaudis, iebraucot lauku mājās, izkāpj no automašīnas jau ar iedarbinātu zāģi rokā –ir tam vairs kāda jēga vai nav.
Manā grāmatā visi varoņi ir pozitīvi un saistās zelta pavedieniem vai paukojas ar dzeloņiem, kad pavedieni pārtrūkst, bet dzīve ir kā mirdzošu stāstu un vēstuļu virkne, kuru no viena gala grauž atmiņas kaza.
Andris Akmentiņš
Cilvēcība vinnē karu, emocionalitāte noliek pie vietas jūtināšanos un inscenētu psiholoģizāciju, bet dzīvotkāres neatceļamība spurdz lādzīgos smieklos. Un latviešu literatūra beidzot ir ieguvusi īstu tēvu Papiņa personā. Tiesa, nekas no iepriekšteiktā neatceļ laikmeta dramatismu un tā radītās aizas kā starp cilvēkiem, tā katras personas sirdī.
Gundega Repše
