Mikročips dzīvniekam - vai nepieciešamība?

Mikročips ir rīsa graudiņa lieluma ierīce, kurā ieprogrammēts unikāls 15 ciparu kods. Šo kodu nav iespējams viltot vai izdzēst. Mikročipa ārējais apvalks izgatavots no materiāla, kas nereaģē ar apkārtējiem audiem un neļauj mikročipam migrēt dzīvnieka ķermenī. Mikročipu aktivizē ar nolasītāju jeb ''rīderi''. Velkot ar ''rīderi'' pāri mikročipa ievadīšanas vietai, uz ciparnīcas parādās koda numurs.

Kā injicē mikročipu?

Mikročips ievietots speciālā injektorā, kas atgādina šļirci un ir sterili iepakots. Kaut arī injektora adata šķiet ļoti liela, tomēr tā ir ļoti asa un tāpēc šī procedūra nav īpaši sāpīga, un nav nepieciešama pat vietējā anestēzija. Ja suns procedūras laikā ir emocionāls, tas nozīmē, ka viņš ir gana izlutināts vai ļoti uztraucies. Mikročipēšana nav operācija. Procedūras laikā nekas netiek ne griezts, ne šūts, to drīzāk var salīdzināt ar vakcināciju.

Mikročipēšanas norise.

Vispirms veterinārārsts ar nolasītāju pārbauda dzīvnieku, vai tam jau nav ievadīts mikročips. Viņš arī pārbauda, vai identifikācijas koda numurs sakrīt ar to, kas norādīts uz iepakojuma. Pēc tam veterinārārsts ievada mikročipu dzīvniekam zem ādas kakla kreisajā pusē ( ASV, Lielbritānijā, Kanādā, Austrālijā, Jaunzēlandē un Japānā mokročipus parasti ievada skausta apvidū). Mikročipsus zem dzīvnieka ādas ievada ar šļircei līdzīgu ierīci, informāciju no mikročipa iegūst ar speciālu nolasītāju. Pēc procedūras vēlreiz tiek pārbaudīta implantētā mikročipa darbība. Pēc šīs procedūras sākas papīra darbi. Veterinārārsts izdara ierakstus Eairopas pasē, reģistrācijas žurnālos un aizpilda Mājas dzīvnieka veidlapu, kuru rezi mēnesī nosūta Latvijas Kinoloģiskās federācijas Dzīvnieku aizsardzības grupai, kas uztur mikročipēto mājdzīvnieku datu bāzi Mājas dzīvnieku reģistrs

Mikročipa pielietojums.

- Noklīdušu vai nozagtu dzivnieku identifikācija,
- Apdrošinātu dzīvnieku identifikācija,
- ciltsdarbā,
- dažādu tiesisku strīdu risināšanai,
- valsts robežu šķērsošanai.