Slavenas krāpšanas – pārdod Eifeļa torni
Vienmēr atradīsies krāpnieki, kas vēlēsies nopelnīt ātri un viegli. Un tāpat būs tādi, kas iekritīs blēžu izliktajās lamatās. Pat liekas neticami, ka kādam varēja ienākt galvā ideja - pārdot Eifeļa torni. Taču vēl neticamāk- tas izdevās.
Viktors Lustigs savulaik kļuva populārs ar vērienīgu krāpšanās darījumu. Viņš 1925. gadā 2 reizes pamanījās pārdot Eifeļa torni. Tās bija 1. Pasaules kara beigas, sākās ekonomikas uzplaukums, Francija atkopās pēc kara sekām. Tātad- Īstais laiks krāpniekiem.
Kādu dienu Viktors avīzē izlasīja, ka Francijas varas iestādes uztrauc, vai tās spēs uzturēt grandiozo Eifeļa torni, jo tā izmaksas ir tikpat grandiozas. Šis raksts viņu iedvesmoja mēģināt pārdot Eifeļa torni. Viņš viltoja nepieciešamos dokumentus un uzaicināja pie sevis uz greznu viesnīcu sešus metāla biznesa "galvas". Par viesnīcu, ēdienu un smalko limuzīnu Viktors iztērēja pēdējos ietaupījumus, toties drīz vien viņš ieguva daudz vairāk.
Visiem sešiem uzaicinātajiem Viktors parādīja jau iepriekš minēto laikrakstu, sakot, ka ir valdības amatpersona un grib piedāvāt izdevīgu darījumu. Valdība it kā vēloties pārdot Eifeļa torni, jo tā uzturēšana izmaksā pārāk dārgi. Uz jautājumu, kāpēc visam jānotiek tik slepeni, Viktors atbildēja, ka valdība negrib, lai apkārtējos ļaudīs rastos šoks un neapmierinātība. Viņš bija izpētījis visus sešus potenciālos pircējus un saprata, ka to „pārdos” kādam Andrē Puasonam, kas bija piemērotākais upuris dažādu apsvērumu dēļ. Lustigs redzēja kā vīrā deg varaskāre, viņš zināja, ka Andrē piekritīs visam, lai tikai varētu izcelties starp pārējiem. Lai gan Andrē sieva pret gaidāmo darījumu izturējās skeptiski, Puasons uzskatīja, ka nekas nevar noiet greizi. Darījums notika un drīz vien Viktors Lustigs sēdēja vilcienā, kas devās uz Vīni, ar pilnu koferi naudas.
Par brīnumu neviens viņu tā īsti nemaz nemeklēja. Ne policija, ne apkrāptais Puasons. Tāpēc pēc mēneša viņš atkal ieradās Parīzē un cerēja uz vēl vienu tikpat izdevīgu darījumu, tomēr šoreiz kāds no pircējiem pastāstīja visu policijai, un, lai gan Lustigs palika bez naudas, viņš tomēr izvairījās no aresta.
