No kroga uz baznīcu. 2.daļa.

epadomi.lv turpina publicēt interviju ar Raiti Evamois.

Kāpēc LU Teoloģijas fakultātē mācījies tikai divus gadus, bakalaura izglītībai nepieciešami vismaz četri?

Radās iespēja braukt mācīties uz luterāņu ortodoksālā piētisma teoloģijas semināru ASV, kur kopā ar sievu un abiem bērniem arī devāmies, jo ticējām un lūdzām pēc Dieva vadības. Mācības mums visiem četriem bija liels izaicinājums, tāpēc ka angļu valodas zināšanas bija tikai man. Luterāņu Seminārā, kurā iestājos, bija spēcīgs uzsvars uz misiju un evaņģelizāciju, kas man patika, tāpat, kā šajā mācību iestādē nemācīja, kā kritizēt un apšaubīt Dieva Vārdu, bet gluži otrādi - kā labāk to izprast, skaidrot un paklausīt tam.

Tad jau Tu biji laimīgs - zemē, kur ‘’piens un medus tek''?

Sadzīviski viss bija kārtībā, radās jauni ticīgi draugi, kuri izrādīja patiesu sirsnību attiecībās, bija iespēja satikt manas māmiņas abus brāļus, kuri ar savām ģimenēm dzīvoja Čikāgā. Atceros tikšanos ar savu māsīcu Ritu, kuru satiku pirmo reizi Klusā okeāna krastā Kalifornijā uz īsu, bet skaistu brīdi.
Tomēr kopumā viss nebija tik vienkārši. Lasot un mācoties Dieva Vārdu, tas turpināja mani kausēt un tīrīt, ļoti skaidri norādot uz vēl nedziedinātām vietām manī pašā un attiecībās ar sievu. Es ļoti vēlējos, kaut Dievs svētītu manu ģimeni. Mūsu attiecībās bija ienācis vēsums, sieva cīnījās ar depresiju un es centos ko mainīt uz labo pusi. Lai arī tas man prasīja lielu iekšējo spēku, tomēr nolēmu būt atklāts, godīgs un runāt ar viņu par noklusēto savā pagātnē, kad vēl nebiju kristietis, taču bijām jau precējušies. Es no sirds ticēju, ka Dievs mani mudina to darīt, lai labais darbs, ko Viņš ar mums iesācis, varētu turpināties, un mēs abi varētu turpināt kalpot Tam Kungam. Es ticēju un cerēju, ka izdosies. Tomēr tā nenotika. Mana sieva bija ļoti sāpināta, dzirdot manu atzīšanos, un atzinās, ka nezin, vai spēs saglabāt ģimeni. Attiecības aizlūza, bet mēs abi tomēr nolēmām cīnīties par ģimeni.

Pēc trīs gadiem, kad beidzu Semināru, mums vajadzēja atgriezties Latvijā. To izdarīt bija ļoti grūti. Bijām jau pieraduši pie dzīves labākos apstākļos, un arī attiecības ģimenē vēl nebija dziedinātas.

Kāpēc nepalikāt ASV?

Mēs par to domājām, bet bija pienākums pret cilvēkiem, kuri mūs bija uzņēmuši un palīdzējuši mācībās, devuši Bībelē balstītu izglītību cerībā, ka mēs kādu dienu atgriezīsimies Latvijā un kalposim. Arī atbildība Dieva priekšā lika braukt mājās.

Kas notika, atgriežoties Latvijā?

Te viss bija jāsāk no jauna, un tas nebija viegli, jo arī attiecības ģimenē bija ļoti trauslas. Trīs gadus nebijām šeit bijuši, un daudz kas bija mainījies, bet ne uz labo pusi. Mēģinājām atgriezties ASV, kur bija palicis dēls Zigmārs, lai uzsāktu mācīties Bībeles skolā. Vēlāk viņš kā īsā laika misionārs devās uz Āfriku. Jutu, ka man pamazām sāk zust cerība. Izgājis Baznīcas ordinācijas eksāmenu, es tomēr no tās atteicos, jo sirdī radās šaubas, vai spēšu kalpot no visas sirds Dievam par godu un cilvēkiem par svētību un rūpēties par draudzi kā mācītājs. Turpināju kalpot Baznīcā kā evaņģēlists. Meklējot iespēju nopelnīt sev un ģimenei iztiku, pavisam negaidīti atvērās cietuma durvis, kur tad arī devos kalpot. Tas bija ļoti grūts laiks manā ticības dzīvē. Es gaidīju un ticēju, ka Dievs palīdzēs un dziedinās manu ģimeni, ja es viņam pašaizliedzīgi kalpošu, tomēr manas cerības nepiepildījās. Pēc vairākiem cīņas gadiem mūsu laulība izjuka. Izskatījās, ka viss, ko savā dzīvē biju cēlis un veidojis, ir sabrucis – viss ir bijis par velti... Tas bija sāpīgi mums visiem, un es tur neko vairs nevarēju darīt.

Ceļš atkal pagriezās uz kroga pusi, bet paldies Dievam, ka tur ilgi nepaliku. Tas prasīja daudz laika, lūgšanu, cīņu ar sevi un ticību Dievam, lai pieņemtu esošo situāciju un varētu turpināt kalpot. Liels palīgs bija atbalsta grupa ‘’Dzīvības Straumes”, kuru apmeklēju. Tagad varu godīgi teikt, ka esmu kritis, cēlies un atkal kritis, tomēr, paldies Dievam, neesmu palicis postā, bet Jēzus mani ir noturējis pie Savas rokas.

Kādi ir galvenie ieguvumi?

Dievs man tika uzticējis brīnišķīgas kalpošanas iespējas. Septiņus gadus esmu kalpojis kā kapelāns cilvēkiem ieslodzījuma vietās, vairākus gadus vadīju Latvijas Cietumu kapelānu Asociāciju. Astoņus gadus nokalpoju veco ļaužu pansionātā, kur reizi nedēļā noturējām dievkalpojumus. Latvijas Kristīgajā Radio vadīju raidījumu ‘’Zemes Sāls”. Šajā laikā esmu sastapis daudzus brīnišķīgus cilvēkus un piedzīvojis lielu Dieva palīdzību un svētību, esmu iepazinis brāļus un māsas Kristū dažādās zemēs, par ko esmu no sirds Viņam pateicīgs. Esmu spējis paskatīties uz sevi un ieraudzīt savu egoismu, savtīgumu un atzīt, ka tas ir bijis lielā mērā par iemeslu manām neveiksmīgajām attiecībām ģimenē.

Šodien esmu ordinēts LELB un kalpoju trīs draudzēs Kurzemē kā palīgmācītājs. Man ir brīnišķīgs bīskaps Pāvils, kurš man ir garīgais tēvs, un esmu no viņa saņēmis ļoti daudz svētību. Svarīga iespēja pagājušā gada nogalē bija piedalīties Cerības festivālā “Arēnā Rīga”, kur šo pasākumu trīs dienu laikā apmeklēja vairāk kā 38 tūkstoši cilvēku. Bīskapa uzaicināts, divus vakarus sēdēju kopā ar mācītājiem, festivāla organizētājiem un sludinātāju Franklinu Grehemu, jo manas draudzes koris piedalījās festivālā. Noslēguma vakarā zālē bija arī mana meita ar savu māmiņu. Pēc vairākām dienām interneta portālā draugiem.lv viņa man uzrakstīja vēstuli, kurā bija vārdi:
“Tēt, es lepojos ar Tevi!”
Piedalīšanās šajā festivālā man deva prieku, cerību un stiprinājumu kalpot tālāk.

Esmu priecīgs par visiem ticīgajiem cilvēkiem Latvijā un manās draudzēs, kuri vēlas būt Jēzus mācekļi, jo kalpošanas ceļš nav viegls. Draudze nav svēto muzejs, bet gan slimnīca grēciniekiem. Īpaši pateicos Dievam par jauniešiem, kuri aktīvi apmeklē jauniešu vakarus un ceru, ka viņi reiz iestāsies draudzē un dedzīgi kalpos.

Bet kāpēc Dievs pieļāva pārbaudījumus un nepasargāja Tevi no tiem, ja jau tu viņam tik ļoti tici un centies paklausīt?

Domāju tāpēc, lai es saprastu, ka arī kristieša dzīvē Dievs var pieļaut lielus pārbaudījumus, jo šī dzīve ikvienam ir nopietna cīņa, un izvēle jāpieņem katru dienu no jauna, lai mācoties ticīgais būtu patiesi noderīgs Viņa kalps. Vēl ASV Dievs man deva Vārdu par Jāzepu un viņa brāļiem. Līdzīgi kā Jāzepam, arī man šis grūtais pārbaudījumu laiks ilga 13 gadus, un Dievs mani pacietīgi veda cauri ‘’kausējamai krāsnij’’. Ja esmu spējis izdarīt ko labu, tas ir tikai vienīgi tāpēc, ka ir Jēzus Kristus, jo bez Viņa es vairs nebūtu šai pasaulē. Kaut vai domājot par to, ka man 31 dzīves gadu ir cukura diabēts un katru dienu četras reizes ir jāinjicē medikamenti, lai varētu dzīvot. Man nav atbildes, kāpēc Dievs mani neizdziedināja no šīs slimības, es Viņam esmu to vairākas reizes lūdzis, bet vienu zinu - Viņš mani ir nesis uz savām rokām. Un ar to pietiek. Šodien cenšos dzīvot pēc R.Nībura lūgšanas vārdiem, kurus man reiz draugi uzrakstīja uz Ziemsvētku apsveikuma kartiņas:
''Dievs Kungs, dāvini man svētīgu saprātu, lai samierinos ar neizbēgamo, drosmīgi cīnos pret pārvaramo un Tavā gudrībā atšķiru vienu no otra.”

Esmu pieņēmis un samierinājies ar to, kas ir noticis manā dzīvē un esmu Dievam pateicīgs par visu! Arī par maniem brīnišķīgajiem bērniem – meitu Madaru un dēlu Zigmāru, kuru neesmu saticis 8 gadus, jo viņš joprojām atrodas ASV.

Noslēgumā Vārds mums visiem no pravieša Habakuka grāmatas. Kaut arī dzīve dažkārt uzliek smagus pārbaudījumus un notiek nevēlamas lietas, ir svarīgi, ka paliekam pie sava Debesu Tēva, ar prieku kalpojam un nenovirzāmies no tā grumbuļainā ceļa, kurš ved uz baznīcu.

''Ja vīģes koks arī neuzziedēs un vīnakokam nebūs ogu un, ja nepiepildās arī cerības, kādas bija liktas uz eļļas kokiem, un arī tīrumi nesniedz nekādu barību, ja sīklopi būtu izzuduši no aplokiem un kūtīs nebūtu arī vairs neviena liellopa, tad es tomēr gribu gavilēt savam Kungam un likt izpausties savam priekam par savu Glābēju! Jo Dievs tas Kungs ir mans spēks!” Hab.3.18-19a