Mirusi gleznotāja un pedagoģe Ilze Strekavina

Ilze Strekavina vizuālas mākslas redzējumu apguva jau bērnībā, jo vectēvs bija gleznotājs Aleksandrs Strekavins (1889-1971). Bērnībā topošā māksliniece ar panākumiem guvusi ieskatu gan mākslā, gan mūzikā – apguvusi klavierspēli un vijoli, kā arī viņas zīmējums ticis publicēts presē (“Pionieris”, 1961).

Ilze Strekavina absolvējusi 1975. gadā T.Zaļkalna LPSR Valsts Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu (tag. Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Vizuālās mākslas nodaļas Glezniecības apakšnozare), ar diplomdarbu – “Šahisti” (vad. Ed.Kalniņš (1904-1988)).

Pēc studijām LMA I.Strekavina uzsākusi pedagoģes karjeru ražošanas apvienības VEF Kultūras un tehnikas pils Tautas gleznošanas un zīmēšanas studijā “Varavīksne” (tag. Rīgas pilsētas pašvaldības iestāde “VEF Kultūras pils”) un bija tās ilggadēja vadītāja kopš 1975. gada.

Patstāvīgs un nepakļāvīgs radošās personas raksturs, kā arī pārliecība par daiļrades ceļa izvēli, 20.gs. 2 pusē bija izaicinājums māksliniekiem – pedagogiem: gleznotājai Ilzei Strekāvinai, tēlniekam Jānim Karlovam, aktierim Robertam Ligeram (1931-2013), kļūt par pedagogiem amatierkolektīvos, jo pasniegšana profesionālās izglītības iestādēs bija pakļauta LPSR pastāvošiem ideoloģiskiem un stagnatīviem aizspriedumiem, un sistēmiskiem ierobežojumiem. Izvēlētais ceļš deva iespēju māksliniekiem izkopt savas spējas, iepazīstināt audzēkņus ar pasaules nozares aktualitātēm un rast domu biedrus pašdarbības kolektīvos.

Izstādēs I.Strekavina piedalās kopš 1979. gada. Gleznotāja izstādēs piedalījās neregulāri, jo katram darbam bija jānonāk pie skatītāja ar pārliecību bez nejaušības elementiem - Jauno mākslinieku glezniecības triennāle Viļņā (1982, 1984), Tukuma novadpētniecības muzejā (tag. Tukuma muzejs, 1987) ar Velgu Eizenbergu, Albertu un Ilzi Pauliņiem. “Atmodas” laikā, atjaunojot Latvijas neatkarību kuratori ievēroja mākslinieces radošo bezkompromisa attieksmi mākslā un centās to izmantot iekļaujot darbus ekspozīcijās un izstādot: Rietumberlīnē (Vācija, 1986), Čikāgā (ASV, 1992, Parīzē (Francija, 1995), Latvijā (“Rīgas Galerijā”, 1997). Personālizstādes māksliniece rīkoja: Republikāniskajā Zinību namā (tag. Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāle, 1984), “Aprite” ( LNMM,2015).

Darbos māksliniece bija askētiska tēmas izvēlē – sievietes tēla atšķirīgajā traktējumā: Bībeles Vecās Derības sižetos (“Danaja”, 1982, “Batseba, Batseba ..” 1993); laikmetīgajā portretējumā (“Portrets zaļā”, 1976); sieviete dzīves apcerē (“Lepnības gars (Bestijas bērnība)”, 1990), (“Sievietes gaišā aprite”, 1983). I.Strekavinas daiļrade vienmēr bijusi stabila un pārliecināta ar krāsu dekoratīvisma pašvērtību, bez stilistiskā epigonisma. Iegūtās zināšanas un pieredzi māksliniece, labprāt, nodeva tālāk saviem audzēkņiem, īpaši studijā “Varavīksne” VEF Kultūras pilī, kur rīkoja skates un izstādes – “Ilgošanās soļi” (galerija “AG7”, 2006.gads), “Laimīga stunda” (Rīgas Sv. Pētera baznīca, 2012. gads) , “Zvaigžņu lapā ierakstītie” (VEF kultūras pils, 2018.gads).

Ilze Strekavina bija LMS jauno mākslinieku apvienībā no 1982. gada, LMS biedre no 1983. gada. Rekomendācijas māksliniecei izsniedza gleznotāji, pedagogi E. Kalniņš (1904-1988), B. Bērziņš (1930 -2002) un I. Henrihsons. Mākslinieces darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Tukuma muzejā, kā arī citos muzejos un privātkolekcijās.

Latvijas Mākslinieku savienība izsaka dziļu līdzjūtību gleznotājas, pedagoģes Ilzes Strekavinas tuviniekiem un kolēģiem