Mētras Štelmaheres postmodernās fotogrāfijas skatāmas Latgales vēstniecībā GORS
No šodienas, 30. jūnija, Latgales vēstniecības GORS Mākslas galerijā skatāma jaunās gleznotājas un fotogrāfes Mētras Štelmaheres digitālo fotogrāfiju sērijas personālizstādē “Klusā daba. Portrets”. Izstāde Rēzeknē būs skatāma no 30. jūnija līdz 18. augustam. Satikšanās ar mākslinieci izstādē notiks 22. jūlijā plkst. 20.00, uz kuru viņa aicinājusi savus draugus un ģimeni – dzeju runās māksliniece un dzejniece Ruta Štelmahere, Sintija Kampāne, bet muzicēs Mareks Sarnovskis.
Mākslas zinātniece, Mg. art. Baiba Guste par jaunās mākslinieces radošo darbību stāsta: “Ieskatoties mākslinieces fotogrāfijās, pirmā atskārsme ir: „Cik skaisti!”. Kas ir šis viņas noslēpums, viņas definīcija, attieksme un vēlme parādīt mirkļa skaistumu, aizmirstu lietu, sajūtu skaistumu?
Gaisma Mētrai Štelmaherei ir galvenais fotogrāfijas vizuālā tēla elements, kas veido saturu. Tā nav spilgta, bet gan kā izspraukusies caur vecu, noputējušu logu, kas rada nostalģisku sajūtu. Gaismas kustība vada acu skatienu, liekot ieskatīties ikvienā tās radītajā niansē. Izmantojot gaismu, kā galveno izteiksmes līdzekli, Mētra Štelmahere fotogrāfijas veido kā izrādi, kur viņa kā režisors izdomā scenāriju, kā scenogrāfs rada telpas iekārtojumu, pieskaņo tērpu, aksesuārus, kustību, tādejādi veidojot tēlu.
Māksliniece rada laikmetīgas digitālās fotogrāfijas, kurās virmo postmoderniskā noskaņa ar renesanses, baroka un klasicisma glezniecības citātiem... Šajā nemierīgajā, haosa un paviršuma pasaulē Mētra rada savu idillisko, sakārtoto, mierīgo vidi.
Mētras Štelmaheres fotogrāfijās jūtama dziļa interese par cilvēku, un pat klusajās dabās ir nojaušama cilvēka klātbūtne – it kā jau sen aizmirsta vieta, bet katrā lietā ir daļa no kādas dzīves. Kā stāsta māksliniece, viņa vecās lietas meklē bēniņos, aizmirstās vietās un cenšas tās parādīt tādā izskatā kā atrastas: ar putekļiem un zirnekļu tīkliem un bieži vien turpat tiek fotografētas. Ikkatrā lietā ir kāds stāsts, iespējams, tas bijis liecinieks kādam dzīves notikumam, bet, iespējams, bijis līdzās kādam mūžam.... Īpaši tiek akcentēts skaistums, kas rodas „novecojot”, piemēram, sakaltušais ziedu pušķis vai apdegušās grāmatas, tātad nevis acumirklīgais, varbūt mānīgais, bet gan savu laiku pārdzīvojušais, kas kā klusējošs liecinieks ar savu vizuālo izskatu stāsta mums stāstu, ko katrs sadzird vai saredz atšķirīgi...
Ikkatrā fotogrāfijā caurstrāvo maigums, kas izpaužas gan liegas gaismas tēlojumā, gan figūru pozās, bet it īpaši sērijā „Mātes un meitas” tiek rādītas sirsnīgas, labestības, piedošanas, rūpju un maiguma pilnas attiecības, kurās, šķiet, nekad nav iespraucies kāds asāks vārds vai atšķirīga izpratne par lietām! Figūru pozas un iestudētās kustības atgādina par klasiskās mākslas kompozicionāliem risinājumiem, kurus var atrast Rafaela, Leonardo da Vinči, Ticiāna, Vermēra un citu mākslinieku gleznās. Varbūt tieši tāpēc šo portretu sērija līdzinās svētbildēm, kurās mūsdienu cilvēku apgarotās sejas pauž tieši tās pašas cildenās idejas.
Sērijā „Tukšums” jaušama mākslinieces vēlme saturiski veidot stāstījumu par cilvēku identitātes meklējumiem starp sadzīviskām lietām un situācijām, ar kurām bieži vien tiek aizpildīts ikdienišķais varbūt šķietamais tukšums. Spēles moments starp portretu un lietām rada daudznozīmīgu sižetu ar sajūtu par atvērtu finālu.
Ikdienišķās nodarbes, mātes un meitas vai konceptuālajos cilvēka identitātes meklējumos var saskatīt mākslinieces vēlmi ikvienu situāciju estetizēt vispārākajā pakāpē. Mētra Štelmahere prot nobalansēt starp amatniecisko salkanumu un estetizēto aukstumu, un te jāatzīmē viņas mākslinieciskais talants, acu vērība, iejūtība un spēja nepakļauties mūsdienu „alternatīvajiem”, „eksperimentālajiem” vilinājumiem.”
Mētra Štelmahere (dz. 1990. g.) 2010. gadā absolvējusi Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu, iegūstot foto dizainera kvalifikāciju, 2014. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu. Aktīvi piedalās izstādēs, strādā Jēkabpils mākslas skolā un ir fotogrāfe Štelmahera fotostudijā.