RAIŅA UN ASPAZIJAS DAŽĀDĀS SEJAS

Kādi priekšnoteikumi nepieciešami, lai piedzimtu ģēnijs? Kāda loma Rainim un Aspazijai bija un ir sabiedrības apziņā? Kā viņus redzam mēs un kā uz viņiem raudzījās mūsu vecāki un vecvecāki? Vai Rainis spētu būt Rainis, ja dzīvotu 21. gadsimtā?

Izstāde nedod viennozīmīgas atbildes uz šiem jautājumiem, taču piedāvā diskutēt par to, kā mēs vērtējam mūsu klasiķus šodien un kā mums par tiem būtu jārunā, lai pilnvērtīgi un saprotami atklātu garīgās bagātības, kas rodamas abu dižgaru darbos. Lai Rainis spētu nodzīvot ilgotos trīssimt gadus un vairāk, katrai paaudzei viņš jāatklāj no jauna.
Izstāde piedāvā aplūkot abus dzejniekus no dažādiem skatpunktiem. Gan mūsdienu, gan vēsturiskā perspektīvā tie mainījušies arī vizuāli – tas redzams fotogrāfijās, mākslas darbos un karikatūrās, ikvienā no šiem darbiem jūtama atveidotāju attieksme, interpretācija.

Dzīves laikā Rainis tika vērtēts pretrunīgi, viņš zināmā mērā bija radikālists – vēlējās visu, nespēdams samierināties ar viduvējību. Aspazija, pati būdama novatore, līdere un ģeniāla dzejniece Rainī redzēja garu, kas lielāks par viņu un, lielā mērā upurējot pati sevi, darīja visu, lai šis gars augtu. Viņi abi kopā bija cīnītāji un dumpinieki, tad ieslodzītie, nodotie, visbeidzot – trimdinieki. Un pēc tam – ilgi gaidīti un cildināti tautas dzejnieki, sabiedriski darbinieki. Taču pāri visam viņi abi bija latviešu tautas garīguma paudēji, kas spējuši radīt pasaules līmeņa šedevrus literatūrā.

Jā, nevar noliegt, Rainis vienlaikus gribēja būt politiķis – bieži izsmiets, naivs, pārmēru ambiciozs, vēlme kļūt par Latvijas valsts un visas apvienotās Eiropas prezidentu bija tikai dažas no viņa kaprīzēm, tāpat kā Nobela prēmija un pasaules slava.
Pēc padomju okupācijas Rainis kļuva par “lielo revolucionāru”, par Raini un viņa tieksmi uz politiku smieties vairs nedrīkstēja. Gadu desmitiem viņš ir bijis Dzejas dienu simbols, lielais klasiķis.

Atmodas laikā Rainis bija latviešu tautas garīgā spēka simbols un tāds viņš tautas apziņā dzīvo joprojām, lai arī – laika gars prasa ieraudzīt Raini un Aspaziju kā cilvēkus ar miesu un asinīm, nevis tikai garu vien. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas vērojama tendence it kā atklāt jaunu patiesību par abiem dzejniekiem, desakralizēt tos, parādīt, ka viņiem, tāpat kā visām lielām personībām, piemitušas arī lielas vājības.
Kā mums atklāt Raini un Aspaziju mūsdienu apstākļos, nelaupot tiem lielumu?

Izstāde būs apskatāma līdz 2016. gada 6. janvārim.

Izstādes autores: Elvīra Bloma, Dora Pauzere un Dace Nesaule (Raiņa un Aspazijas muzejs).