Rūdolfa Blaumaņa Dzejas dienas jeb Mājupceļš

Tikšanās plkst. 12.00 Merķeļa un Arhitektu ielas stūrī, lai no vietas, kur atradās kādreizējā laikraksta „Latvija” redakcija, dotos cauri Vērmanes dārzam, pa Elizabetes ielu uz Blaumaņa pēdējo dzīves vietu Rīgā – pie Jaņa Rozentāla, Alberta ielā 12–9, kur, pārlapojot Kārļa Dziļlejas 1948. gadā sarakstītos biogrāfiskos tēlojumus par Rūdolfu Blaumani, būs iespēja pasekot viņa atmiņu uzplaiksnījumiem – notikumiem, sastaptajiem cilvēkiem, rakstītajiem dzejoļiem.

Noslēgumā – ziedu nolikšana pie Rūdolfa Blaumaņa pieminekļa iepretī Bastejkalnam.

Rakstnieks ar tirdzniecībā specializētas apriņķa skolas diplomu, bez augstākās humanitārās izglītības, kurš pastāvīgi apguvis dažādu tautu un laiku literatūru, bijis oriģināls, daudzveidīgs prozaiķis un dramaturgs, reti tiek pieminēts kā dzejnieks, kaut viņa dzejas pūrā un lielisko atdzejojumu vidū ir daudz visaugstākās raudzes mākslas darbu – mīlas un dabas lirika, humoristiski panti, satīra.

Cienījamais redaktors ļoti labi zināja, ka “mums, latviešiem, dzejnieku milzīgs bars” un pieredze to “audzināšanā” viņam bija prāva, tāpēc nācās rakstīt: „Ērģeļu spēlētājs manis nevar apgrūtināt, ja tam ērģeļu nav pie rokas. Dzejnieks turpretī iz divpadsmit ķešām var izvilkt 370 aprakstītu lapu un sākt lasīt priekšā vai – vēl trakāk – viņš zina no galvas, ko tas sarakstījis, un uzbrūk savam upuram pēc tam, kad viņš to aplencis. Ievērojot šo apstākli, redakcijām ieteicamas istabas ar vairāk izejām un logiem, pa kuriem lielākā vajadzības brīdī var izlēkt sētā.”

Tomēr Blaumanis bija prasīgs ne tikai pret citiem, bet arī pret sevi – visam vajadzēja būt ideāli: “Dzejoļus, tos vajag ilgāk sevī iznēsāt, lai nobriestu, nogatavotos, lai kā ogas ienāktos saules staros, lai ar savu smaržu, saldumu un izjūtu sildītu lasītāja sirdi.”