Muzeja ekspozīcija “Liepāja okupāciju režīmos” papildināta ar unikāliem jaunieguvumiem
Liepājas muzeja ekspozīcija “Liepāja okupāciju režīmos”, K. Ukstiņa ielā 7/9, papildināta ar unikāliem muzeja jaunieguvumiem, kas atspoguļo ģimeņu traģiskos likteņus nesenās Latvijas vēstures dzirnakmeņos.
Pašlaik ikvienam muzeja apmeklētājam ir iespēja apskatīt Lanku dzimtas relikviju – kažoku, kas piederējis Marijai un Jēkabam Lankām. Abus 1949. gada 25. martā izveda uz Sibīriju no “Lankas Ratnieku” mājām Dunikā.
No mājām ātrumā ģimene paņēma līdzi dažus apģērba gabalus un šo kažoku. Sākumā to izmantoja Jēkabs, bet pēc viņa nāves 1951. gadā kažoku valkāja Marija.
Kopā ar viņiem vienā barakā Sibīrijā dzīvoja maza meitene Anna Dobele. 2011. gada janvārī pierakstītajās atmiņās viņa atceras, ka 1949. gada martā visus izvedamos uz Sibīriju sapulcināja Dunikas centrā, kur viņi sēdēja visu dienu līdz vakaram, kamēr satumsa. Tad visus ar ratiem un kravas kastēm veda uz Tores staciju, kur gaidīja vilciena sastāvs.
Istabas izsūtījumā Ņižņeomskā (Omskas apgabals) bija maziņas, pa vidu liela plīts. Vienā istabā nometināja līdz 10 cilvēkiem. Marija un Jēkabs abi gulēja lielākajā gultā istabas stūrī. Marija nebija paņēmusi līdzi pietiekoši daudz drēbju, tāpēc aukstā laikā laukā iet nevarēja. Visu dienu dzīvoja istabā.
Kad Jēkabam kļuva pavisam slikti, Marija dienām sēdēja pie viņa gultas un kopa vīru. Viņu attiecības līdz pēdējam brīdim palika mīlestības pilnas, neskatoties uz mūža garumā pārdzīvoto. Marija Dunikā atgriezās 1958. gadā. Līdz ar viņu arī kažoks.
Dzimtas relikviju muzejam dāvināja Marijas un Jēkaba mazmeita Antra Medne. Kažoks ģimenē uzskatīts par vienu no vērtīgākajām Lanku ģimenes relikvijām – tajā apvienojas daudz atmiņu – gan sāpīgu, kas tomēr saistītas ar mīlestību un cerību.
Muzeja ekspozīcija „Liepāja okupāciju režīmos” papildināta arī ar Liepājas muitas priekšnieka Jāņa Bērzupa dzīves liecībām. Arī viņu skāra padomju komunistiskā genocīda represijas.
Muzeja ekspozīcijā ir iespēja apskatīt personisko dokumentus un viņam savulaik dāvināto zelta pulksteni par sasniegumiem darbā 1922. gadā. Uz pulksteņa iegravēts teksts: “Par piemiņu no Rīgas līdzstrādniekiem 1922. 31. 01.” un iniciāļi “J.B.”.
Pulksteni šī gada septembrī muzejs iegādājies no Jāņa Bērzupa meitas Ineses Eisteres. Jānis Bērzups dzimis 1880. gada 14. novembrī, Aizputes apriņķa Cīravas pagastā. Interesants ir arī Jāņa Bērzupa dzīves gājums, ko viņa meita pastāstījusi, lai saglabātu to vēsturei.
Jānis Bērzups bijis divreiz precējies, no pirmās laulības viņam bija meita Milda (precējusies Cukura, lidotāja Herberta Cukura sieva, mirusi Brazīlijā), ar kuru tēvs turpināja uzturēt draudzīgas attiecības līdz ģimene tika izsūtīta 1941. gada 14. jūnijā. Otrreiz viņš apprecējās 1928. gada 10. jūnijā ar Emīliju Vecvagari, šajā laulībā piedzima meita Inese 1933. gada. 3. augustā.
1920. gadā Jānis Bērzups strādāja Rīgas muitā, par ko liecina dokumentu kopijas par Jāņa Bērzupa darba gaitām. Nav precīzu datu, kad Jānis Bērzups sāk strādāt Liepājas muitā, taču Liepājas muzeja krājumā esošajā, 1926. gadā uzņemtajā muitas darbinieku kopbildē redzams, ka Jānis Bērzups jau ir Liepājas muitas priekšnieks. Par muitas vadītāju viņš strādāja līdz 1931. gadam, kad ar ģimeni pārcēlās dzīvot uz Rīgu.
No 1935. gada Jānim Bērzupam Rīgā piederēja “Importa – Eksporta” kantoris, mēbeļu – audumu iepirkšanai un tirgošanai, Rīgā, Pils ielā 4. 1940. gadā kantori nacionalizēja, un viņš pats tika iecelts par sava bijušā kantora pārzini, par to liecina Bērzupa “Personīgai lietai Nr 60012” pievienotie dokumenti.
1941. gada 14. jūnijā Jāņa Bērzupa ģimene – divi pieaugušie un viens bērns, tika iesēdināti smagajā mašīnā un aizvesti uz Torņkalna staciju. Visiem vagonā esošajiem vīriešiem, tajā skaitā Jānim Bērzupam, lika izkāpt, sakot, ka pēcpusdienā tie varēšot atgriezties.
Tā bija pēdējā reize, kad Inese Eistere redzēja savu tēvu. Jānis Bērzups miris izsūtījumā, 1941. gada 30. septembrī. Lietā rakstīts, ka apbedīts savās drēbēs ar galvu uz austrumiem. No “Personīgās lietas Nr 60012” redzams, ka Jānis Bērzups apcietināts, ievietots lēģerī “USOĻLAG” bez tiesas sprieduma, attiecīgajiem notiesājošajiem pantiem, piespriesto gadu skaita, tās ailes “Personīgajā lietā” palikušas neaizpildītas.
2014.gada 14. jūnijā, konferences “1941. gada 14. jūnija piemiņai” gaitā, desmit Sibīrijas bērnu personām, tajā skaitā arī Inesei Eisterei, tika izsniegtas viņu mirušo piederīgo “Personīgās lietas.” Šos dokumentus apmeklētāji var apskatīt ekspozīcijā “Liepāja okupāciju režīmos”.
