AUGSTĀ DZIESMA OTRAM KRASTAM jeb Grāmata pārdaugaviešiem
Pārdaugava, Daugavas kreisais krasts – it kā Rīgas daļa un it kā nē. Rajoni, kas no galvaspilsētas centra sasniedzami, šķērsojot Daugavu, šķiet, vienmēr dzīvojuši mazliet citādu dzīvi nekā pārējie, un to iedzīvotāji allaž lepojušies ar to, ka dzīvo tieši te – Iļguciemā, Āgenskalnā, Torņakalnā, Ziepniekkalnā... Daudzas šo rajonu vietas vēl glabā romantisku mazpilsētas gaisotni, ko rada vecas koka ēkas, bruģētas ieliņas, pavasarī un vasarā ziedos slīgstošie dārzi. Pārdaugava – tā vienmēr bijusi sava veida neatkarīga republika. Un nu tai radies arī savs apdziedātājs. Žurnālists un rakstnieks Dzintars Tilaks savas grāmatas “PPPPP jeb Pazīstamām personībām papildinātas Pārdaugavas piezīmes” nosaukumu atzīstas daļēji aizlienējis no Marģera Zariņa (arī pārdaugavieša) slavenās “PPP jeb Pārlabotas un papildinātas pavārgrāmatas”, taču Tilaka grāmata piedāvā gluži citas “receptes” nekā hrestomātiskā romāna kulināri izglītotais varonis – tās ir receptes dzīves, kultūrvēstures un interesantu, bieži kuriozu atgadījumu baudīšanai, kādi sakopoti grāmatas vākos.
Ir, protams, tikai loģiski, ka arī grāmatas atvēršanas svētki notiks pašā “Pārdaugavas sirdī” – Kalnciema kvartāla Vīna studijas telpās 1. aprīlī plkst. 14.00.
Autora atmiņas par Pārdaugavu tekstā savijas ar iztēles gleznām un literāriem ievērojamu pārdaugaviešu portretiem – lappusēs dzīvīgi rosās dzejnieks Māris Melgalvs, teātra kritiķis Gunnars Treimanis, rakstnieki Inese Zandere un Ēriks Hānbergs, vides žurnāliste Anitra Tooma, komponists Aleksandrs Kublinskis un vēl daudzi, daudzi citi, kuru liktenis cieši savijies ar Daugavas kreiso krastu. Autors itin kā ņem lasītāju pie rokas un vadā pa šaurajām ieliņām, vienlaikus rādot un stāstot – lūk, tur sena muižiņa, te – slavenais Alīses ielas ūdenstornis, bet tur – Latvijas Universitātes botāniskais dārzs, te man bērnībā bija, lūk, šāds traks piedzīvojums, bet šajā vietā vēl var atrast Pirmā pasaules kara patrončaulītes... Vienlaikus tā ir ekskursija arī pagātnē, autoram meklējot atbildes uz jautājumiem: kur tad Āgenskalnā ir kalns un kur – priedes? Kas mājojis tagad ar dēļiem aiznaglotajā Nordeķu muižiņā? Kā radies Melnsila ielas nosaukums? Un kur Daugavas kreisajā krastā bijusi rodeļu trase? Vēstures fakti, asprātīgi vērojumi un autora dialogi ar īstiem un iedomātiem sarunbiedriem veido stāsta raito, tomēr mierpilno plūdumu. Grāmatas noslēgumā Tilaks ar smaidu velta vairākas rindkopas pat sava veida sazvērestības teorijai – visur, kur vien iedams, gan savas dzīves, gan šīs grāmatas tapšanas laikā viņš sastapis cilvēkus, kas bijuši cieši saistīti ar Pārdaugavu. Vai tik tur neslēpjas kas vairāk, piemēram, kāda slepena organizācija, ko?
Papildvērtību grāmatai piešķir melnbaltie fotoattēli, kuros iemūžinātas gan ainavas, kuru vairs nav, gan autora skatījums uz saviem varoņiem – cilvēkiem, ēkām, pagalmiem un dārziem.
Pieejama arī e-grāmata.
