Smeldzīgs stāsts par jaunību, Jūrmalu un mīlestību
Autora iejušanās tēlā vienmēr ir intriģējošs noslēpums. Rakstīt no savas pieredzes viedokļa ir kas viens, iemiesoties personāžā, kas atšķiras no paša – gluži kas cits. Ar “iejušanās” intrigu un poētisku stāstījumu pie latviešu lasītāja nāk neparasts debijas darbs – Viktora Ozoliņa garstāsts “Ja es būtu koks”. Šis ir pārliecinošs darbs par pieaugšanas sāpēm, paaudžu konfliktiem, pirmo vilšanos, ilgām un “jūtu mežu, kur cilvēki ir koki un koki ir cilvēki visos laikos”.
Ne no koka, bet no sievietes – jaunas meitenes Ineses un viņas draudzeņu – skatpunkta veidots trausls, teju vizuāli gleznains, pustoņos lasāms stāsts par jaunību un mīlestību. Pagājušā gadsimta septiņdesmitie gadi, vasaras, pavadītas Jūrmalā, plaukstoša sievišķība un jauna cilvēka identitātes meklējumi – tas viss ietērpts melodiskā prozā, kurā autors kā viegliem spalvas pieskārieniem iekšējā monologā ieskicē Ineses iekšējo un apkārtējo pasauli.
Stāstu kopā kā dzintaraina stīga saista Ineses dzimstošās, sākotnēji neapjaustās romantiskās jūtas pret ārstu Imantu. Kā trauslā diedziņā savērtas krellītes autors zīmē meitenes fantāzijas uzplaiksnījumus, ieskicē un vienlaikus noārda trauslo robežu starp realitāti un sapņiem un aicina lasīt starp rindiņām, piešķirot darbam īpašu burvību. Tagadne grāmatas lappusēs brīžiem nemanāmi, bez skaidru līniju novilkšanas mijas ar pagātni, bet meistarīgās dabas skices uzbur teju taustāmas ainas, kas smaržo pēc saulē sasilušām smiltīm, jāņuzālēm, sakarsuša asfalta un vēsinošiem jūras viļņiem.
Autors Viktors Ozoliņš pēc Latvijas (Valsts) Universitātes absolvēšanas un pēcdiploma studijām ir strādājis par psiholoģijas pasniedzēju un līdztekus tam par psihoterapijas speciālistu gan valsts darbā, gan privātpraksē. Viņš ir viens no nedaudzajiem, kuri Latvijā nodarbojas ar psihoanalīzi.
Pieejama arī e-grāmata.
