Aicina apmeklēt Ģirta Boronovska izstādi “Platekrāna ainava”

Par autoru.

Ģirts ir dzimis un audzis rīdzinieks. Skolas gaitas uzsācis Rīgas 24. vidusskolā, Tallinas un Krišjāņa Barona ielu krustojumā. Viņam paveicās ar zīmēšanas skolotāju, kurš vadīja arī zīmēšanas pulciņu. Tolaik jaunais gleznotājs Vilis Vizulis pamanīja Ģirta īpašās dotības vizuālās mākslas jomā, talantīgais audzēknis pārstāvēja skolu zīmēšanas olimpiādēs un galu galā skolotājs iestāstīja viņa vecākiem, ka zēnam izglītība ir jāturpina Jaņa Rozentāla Mākslas skolā.

Lai arī ar nelielu aizķeršanos, viņš palika pirmais aiz svītras un tika uzņemts pēc pārrunām, "rozentāļos" izdodas iestāties uzreiz. Ar sirsnību mākslinieks atceras savu klases audzinātāju, gleznotāju Uno Daņiļevski, kurš ļoti rūpējās par saviem audzēkņiem, viņu izaugsmi un attīstību. Savukārt skolotāja Līga Bokaldere ierosināja jaunieša interesi par grafikas tehnikām; viņa līdzās speciālajiem mācību priekšmetiem vadīja grafikas pulciņu. Gleznošana Ģirtam negāja tik raiti, kā citiem klases biedriem, tāpēc īpašas sajūtas viņam ir pret gleznošanas pedagogu Imantu Melderi, kurš palīdzēja nezaudēt interesi un pilnveidot meistarību.

Rozentāla skolu jaunais mākslinieks absolvē ar linogriezuma tehnikā veidotu diplomdarbu par tēmu: darbs rūpnīcā.
Seko studijas Mākslas akadēmijā, Aleksandra Stankeviča vadītajā Grafikas nodaļā. Līdzās zīmēšanai un grafikai, Ģirts glezno ar akvareli un guašu. Pēc 4. kursa students pastiprināti pievēršas grāmatu grafikai un par viņa galveno skolotāju un arī diplomdarba vadītāju kļūst latviešu stājgrafikas klasiķis Pēteris Upītis. Viņš ir viens no pēdējiem meistara audzēkņiem. Diplomdarbā top ilustrācijas Andreja Upīša darbam "Laikmetu griežos". Interesanti, ka šajā laikā mākslinieks jau ir tik patstāvīgi domājošs un mākslinieciski nobriedis, ka atsakās no grafikas tehnikām un ilustrācijas veido kā tuša zīmējumus ar spalvu jauktā tehnikā.

Lai cik tas nebūtu paradoksāli, bet nozīmīgus impulsus savai mākslinieciskajai attīstībai Ģirts gūst stājoties laulībā. Viņa sievas Ievas Kalniņas vecāki ir ievērojamie latviešu gleznotāji Rita Valnere un Eduards Kalniņš. Tieši Valnere ir tā, kas jaunajam autoram iesaka sevi pamēģināt pasteļglezniecībā, kas ar laiku stabili kļūst par Ģ. Boronovska galveno tehniku, personisko un dabas noskaņu pārdzīvojuma smalku atspoguļotāju.

Savukārt pateicoties Ed. Kalniņa pieredzei un iegādātajai plašajai tehniskajai bāzei mākslinieks nopietni pievēršas fotogrāfijai. Viņš ne tikai daudz fotografē, bet arī pats attīsta filmas un krāsainos diapozitīvus, kopē melnbaltās fotogrāfijas mājas laboratorijā.

Jau mācoties Mākslas akadēmijā, Ģirts sāk strādāt Latvijas Vēstures muzejā (tagad Latvijas Nacionālais vēstures muzejs). Un, paralēli citiem darbiem, viņš to turpina darīt visus šos gadus, arī šodien. Liktenis iekārto tā, ka muzeja mākslinieks ir galvenais darbs viņa mūžā. Šajā jomā sasniegts daudz. Viņš ir daudzu nozīmīgu izstāžu projektu un realizāciju autors, labi pazīstams un iecienīts Latvijā, veidojis ekspozīcijas arī pasaulslavenos muzejos.

Par viņa glezniecību.

Mākslinieka bērnībā Rīgā bija daudz kinoteātru, tā bija viena no populārākajām izklaidēm. To vidū izcēlās viens kinoteātris – "Palladium", jo tas bija platekrāna kino teātris. Attēls uz ekrāna bija tik milzīgs, ka, lai to pilnībā uztvertu, galva bija jāgroza no vienas puses uz otru, īpaši tad, ja nepaveicās un nācās sēdēt pirmajās rindās.

Līdzīgi ir dabā, kad cilvēku pārņem visapkārt esošās ainavas varenums. Tehnoloģijas attīstās un piedāvā gan panorāmas, gan platlenķa foto fiksācijas iespējas. Bet, kā šo bezgalīgās ainavas sajūtu iemiesot mākslas darbā? Parasti mākslinieki par to īpaši neuztraucas, cik nu ietilpst tajā audeklā, tik attēlo. Ģirts ir viens no tiem retajiem ainavistiem, kurš meklē īpašus formātus un cenšas šo maģisko ainavas bezgalības sajūtu, šo īpašo noskaņu ievietot savos darbos pilnībā. Tā lai skatītājam aizraujas elpa.

Autora galvenā tēma ir dabas noskaņu un to radīto cilvēka dvēseles refleksiju attēlošana.

Ģirts tās meklē gadalaikos, apgaismojumā, dabiski veidotās tekstūrās. Viņš glezno miglu, dūmaku, ūdeņus, saulrietu, pļavu – vienkārši mierīgu noskaņu. Mākslinieks neglezno jūru, –jo tā nemitīgi kustas, arī akmeņus – jo dabā tie ir cieti, bet gleznās ne vienmēr; arī mēnesnīcu Ģirts neglezno. Šis neglezno, nav saistīts ar noliegumu, bet gan ar paškritiku – vai es to varēšu, vai man iznāks pietiekoši pārliecinoši? Mākslinieks savus darbus rada, domājot par skatītāju; viņu motivē gan paša izaugsme, gan vērtējums no malas.

"Platekrāna ainava" savā ziņā ir unikāla izstāde, jo tā ir viena no retajām Ģirta Boronovska personālizstādēm un pilnībā apliecina nobrieduša mākslinieka meistarību.