Eizenšteins atgriežas Rīgā

„Es priecājos, ka filma tiks izrādīta Eizenšteina dzimtajā pilsētā, un tieši ar to tiks atklāts festivāls. Dižais kino modernists un eksperimentētājs Eizenšteins aizbrauca no Krievijas, no Staļina represiju paranojas, no dīvainajām politiskajām kolīzijām un atklāja sev pilnīgi jaunu, neierastu vidi. Šīs desmit dienas satricināja Eizenšteinu. Kino allaž, visos laikos vērpjas ap divām mūžīgajām tēmām – mīlu un nāvi, Erosu un Tanatosu. Tieši Meksikā viņš sajutās brīvs un daudz atvērtāks cilvēka esības izprašanai. Tur pavadītie mēneši apvērsa Eizenšteina priekšstatus par pasauli.” (Pīters Grīnevejs)

Filma ir iecerētās diloģijas pirmā daļa, otrā – „Eizenšteina rokasspiediens” – nonāks pie skatītājiem nākamgad. Fabulas pamatā ir vispārzināmi fakti par divu Latvijā dzimušo kino celmlaužu – Sergeja Eizenšteina un operatora Eduarda Tisē – , kā arī Grigorija Aleksandrova ilgo ārzemju ceļojumu jaunu ideju un formu meklējumos.

Grīnevejs sižeta telpu gan ierobežo tikai līdz Meksikā, Gvanahvato pavadītajam laikam, kur 1931. gadā Eizenšteins strādāja pie dokumentālās filmas „Lai dzīvo Meksika!”.

Gvanahvato jeb „varžu pakalns”, kas jau izsenis slavena kā mistiska vieta, ir patiesais šīs filmas varonis. Šajā maģiskajā un vitālajā spēka avotā, šķiet, kopīgā dejā savijušās Dzīve un Nāve, nesatricināmas tradīcijas un revolucionāras noskaņas, senais un jaunais. Grīnevejs burtiski pārvērš Gvanahvato par pilsētu-sapni un pilsētu-karnevālu.

Sekojot Eizenšteina domu plūsmai, pilsēta atklājas kā paša autora filozofijas esence, tās robežās ērti iekārtojas Erosa unTanatosa tēmas. Filmas vizuālā palete atgādina Djego Riveras audeklus, bet šķērsieliņas, laukumi un aklo ielu labirinti padara šo vietu teju viņpasaulīgu un ļoti līdzīgu daudzšķautnainajai Eizenšteina personībai.

Jau no paša sākuma filmā ielaužas un vijas commedia dell'arte gars, bet reālām vēsturiskām personībām lielākoties atvēlēta Grīneveja metaforas Cilvēks-Māksla iemiesotāju loma. Nu jau šī metafora pārtapusi Cilvēkā-Kinematogrāfijā.

Multiekrāna dalījums izskatās pārāk tipisks un pārlieku demonstratīvs, bet ar Eizenšteina citātiem izrādās pilnīgi pietiekami, lai filma kļūtu par saprotamāko no visa, ko jebkad uzņēmis Grīnevejs. Neraugoties uz krāsu un darbības ņirbu, formas svars nenomāc saturu, kinematogrāfiskais lādiņš neatstāj nevīžīgas piesvaidītības iespaidu.

Epizodes mijas precīzi saspēlē. Šajās barokālajās pārmērībās, ekscentriskajā kameras kustībā, raibumā un kičā, kaut konspiroloģisku rēbusu filmā nav, samanāma pat Grīneveja vēlme attālināties no iepriekšējo darbu smagnējuma un tā vai citādi nonākt pie skaidrojuma vienkāršības, pie dzidruma darbībā, kurā nu valda svētku un karnevāla gars.

Nenoliedzami – „Eizenšteins Gvanahvato” ir kino ar daudz liriskām atkāpēm, spilgtiem erotiskiem plaiksnījumiem, pārdomām, kas nesaistās ar stāsta galveno līniju, un brīžiem vērojumā itin kā zūd sižeta pavediens.

Eizenšteinam Grīneveja interpretācijā atņemta viņa mitoloģizētā būtība, viņš parādīts kā parasts cilvēks, kura vērienīgais talants vēl tikai plaukst. Un mīlestība šķiet daudz svarīgāka par politisku mērķtiecību, pat par degsmi radīt kaut ko ārpus ierastajiem rāmjiem. Režisors šoreiz atsedz ne tik daudz savu dvēseli, cik miesu, un Grīnevejs ar gluži fetišisku baudu tīksminās par kailo Eizenšteinu, pie reizes liekot viņam ietērpt vārdos domas par cilvēka esību, mīlestību, kino, nāvi un seksu.

Grīnevejs, vuāristiskā farsa meistars, izveidojis avangardisku realitātes kadru montāžas skalu, rūpīgi izstrādātā ritmā pārceļot kameras skatu no vienkāršu cilvēku acīm uz sava varoņa – vizionāra-ģēnija redzējumu. Virtuoza digitālo iespēju izmantošana sarežģīti konstruētajās mizanscēnās piešķir oriģinālu, novatorisku veidolu vecmodīgi dižajai kino mākslai.

Latvijas filmu studija „Rija” kopīgi ar režisoru Pīteru Grīneveju atlasījusi pasaulslavenā kino režisora Sergeja Eizenšteina ekspresīvos zīmējumus, kas tapuši Meksikā, un atdzīvinājusi tos animācijas valodā. Atraisītā animācija dažbrīd kļūst svarīgāka par pašu filmu, jo tieši tur, multiplikācijas iestarpinājumos, atspoguļojas filmas pamatideja.