Modes vēsturnieka Aleksandra Vasiļjeva skaistāko vakartērpu kolekcijas izstāde
No 2015. gada 16. jūlija līdz 25. oktobrim Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (Rīgā, Skārņu ielā 10/20) būs apskatāma pasaulslavenā modes vēsturnieka Aleksandra Vasiļjeva skaistāko vakartērpu kolekcijas izstāde „Ielūgums uz gadsimta balli. 1915–2015”.
Kas gan var būt vēl vairāk iekārots, vēl romantiskāks par ielūgumu uz balli? Tajā apvienojas mūzika un deja, smaržu aromāts un acu spīdums, tafta auduma čaboņa un vizuļu mirdzums, tilla dūmaka un apbrīnojams mežģīņu raksts… Pēdējo simts gadu laikā daudzi modelētāji un drēbnieki centušies jaunradoši izdabāt savu lielisko klienšu izsmalcinātajām gaumēm šajā nepārspējamajā augstās modes žanrā. Balles kleitas vienmēr sajūsmina un satrauc, jo tās iemieso sapni par sievietes laimi.
Pēc skaita jau septītā Aleksandra Vasiļjeva tērpu kolekcijas izstāde Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Rīgā šoreiz ir veltīta modes svētkiem vesela gadsimta garumā un atspoguļo laika posmu no 1915. līdz 2015. gadam. Izstādē iekļauti unikāli balles tērpi un vakarkleitas no Aleksandra Vasiļjeva fonda jaunieguvumiem.
Brīnišķīgo parādi aizsāk Pirmā pasaules kara laika vakartērpi, kad modē nāca Argentīnas deja tango, mešiši (brazīliešu tango), kviksteps, fokstrots un amerikāņu džeza mūzikas skaņas. Elektriskais apgaismojums liek daudziem iemīlēt deju un nakts klubus, tāpēc arī balles no pompozām svinību zālēm pakāpeniski sāk pārvietoties uz citām atpūtas vietām. Art Deco mode neapšaubāmi demonstrē sieviešu emancipāciju, dāmu vēlēšanos atkailināt plecus, rokas, muguru un kājas, noīsinot kleitas līdz celim, turklāt pazeminot vidus un gurnu līniju. Modē muslīna kleitas, izšūtas ar stikla pērlītēm, zīlītēm un fliteriem. Pie tām velk kurpes ar vienu vai vārākām siksniņu aizdarēm, lai nodrošinātos pret tolaik modernās dejas čarlstona enerģisko kustību izaicinājumu.
1930. gadi – Lielās depresijas ēra – ieviesa vīriešu balles garderobē smokingu, bet sievietēm pagarināja kleitas līdz grīdai, atgriežot viduslīniju tai dabiskā vietā. Ievērojama ekstravaganta stila balles tērpu veidotāja bija itāļu modes radītāja Elza Skjaparelli (Elsa Schiaparelli). Viņas franču konkurente Gabriela Šanele (Coco Chanel) uzturēja melnu gipīra kleitu modi. Slīpā piegriezuma kleitas, kas tajos gados pārveidoja dāmu siluetus, turpināja ģeniālā modes dizainere no Francijas Madlēna Vionē (Madeleine Vionet). Daudzi modelētāji starpkaru periodā veidoja elegantus balles tērpus. Saviesīgie pasākumi bieži norisinājās uz kuģiem, transatlantiskajiem laineriem, mācību iestādēs. Interesanti, ka nereti tie bija veltīti profesionālajām ģildēm, piemēram, tika rīkotas speciālas dzelzceļnieku, cepēju, ārstu, ugunsdzēsēju, skroderu balles. Jāatzīst, ka par glamūra un stila paraugu tomēr tika uzskatītas balles Holivudas mākslas filmās, kuras sievietes pārvērta par karalienēm krepsatīna kleitās un lieliskām modelēm mirdzošā lamē audumā.
Otrais pasaules karš gandrīz pārtrauca grezno baļļu tradīciju: to kļuva ievērojami mazāk, bet tās tomēr notika. Atzītie 1940. gadu modes meistari bija Megija Rufa (Maggy Rouff), Lisjens Lelongs (Lucien Lelong), Kristobals Balensiaga (Cristobal Balenciaga), Žanna Lanvāna (Jean Lanvin), vēlāk viņiem pievienojās Kristiāns Diors (Christian Dior) un Pjērs Balmens (Pierre Balmain) Parīzē. Ņujorkā mirdzēja nesalīdzināmā Valentīna – amerikāņu modes radītāja, Kijevā dzimusī Valentīna Saņina (Валентина Санина). Kara beigas un karavīru demobilizācija izraisīja strauju balles dzīves atdzimšanu. Kristiāna Diora 1947. gadā ieviestā „New Look” mode ar tās kuplajiem tilla svārkiem bija gluži kā pēc pasūtījuma radīta ballēm. Pašas kuplākās un reprezentablākās balles kleitas tika piedāvātas publikai tieši 1950. gadā. Tās bieži ir ļoti sievišķīgas, dziļi dekoltētas un šūtas no siltu, maigu toņu audumiem.
Revolucionārie 1960. gadi spēcīgi izmainīja Vecās un Jaunās pasaules dzīvesveida tradīcijas. Jaunatne interesējās par kosmosu un tā iedvesmoto modi, par laikmetīgām dejām – tvistu un šeiku. Ultra modernie mini svārki nojauca visus etiķetes kodus un lika aizmirst par garajām balles kleitām. Tomēr arī jaunajos apstākļos balles tika organizētas Vašingtonā Baltajā namā, Eiropas valdības pasākumos, piemēram, „Rožu balle” Montekarlo. Pēckara gados arvien lielāku popularitāti iekaro „sarkanie paklāji”: prēmiju pasniegšana Kannu kinofestivālā, „Oskara” balvu piešķiršanas pasākums Holivudā vai prēmijas „Cēzars” laureātu godināšana Parīzē. Balles vairs nenotika tik bieži, taču svinīgās ceremonijas pievērsa plašās auditorijas uzmanību, tāpēc vakarkleita pakāpeniski transformējās jaunā, greznā un ne mazāk iespaidīgā tērpā.
Hipiju kustība, kas aizsākās 1968. gadā ASV, sajauca visas kārtis – balles tērpu atpazīstamība un daudzas buržuāziskās vērtības izgāja no modes. Pati balles izpratne uz laiku tika nomainīta ar „hipiju hepeninga” jēdzienu, izvēloties roka koncertu pļaviņā vai kantri mūzikas baudīšanu etniskos tērpos. Retro stila atgriešanās ar Iva Senlorāna (Ives Saint Laurent) vieglo roku 1970. gadu sākumā ļāva uzdzirkstīt sendienām arī vakartērpu un balles kleitu jomā. Jaunais disko stils piedāvāja ne tikai aktuālus muzikālos motīvus, bet arī iespēju mirdzēt, aizstājot vēlēšanos „paspīdēt”. Ar spīguļiem un stikla pērlītēm nosētas, plecu polsteriem rotātas kleitas 1970. gadu beigās un 1980. gados bija pēdējais intereses par godprātīgām 20. gadsimta buržuāziskajām vērtībām uzliesmojums.
20. gadsimta beigas ieviesa modē vispirms ekoloģiju, pēc tam minimālismu un maksimālismu. Ievērojami šo gadu balles tērpu radītāji skaitījās Oskars de la Renta (Oscar de la Renta), Džons Galjano (John Galliano), Aleksandrs Makvīns (Aleksandr Makkuin), Vivjena Vestvuda (Vivienne Westwood), Karls Lagerfelds (Karl Lagerfeld) un citi. Iestājoties krīzei, turīgās klientūras kļuva mazāk, interese par publiskām ballēm apsīkusi, – šie faktori nevarēja neietekmēt arī augsto modi. Adaptējoties situācijai, lielie modelētāji bija spiesti acīmredzami vienkāršot balles kleitu sortimentu, daudzas idejas risinot pret-a-porte („gatavs valkāšanai”) līmenī.
Bet jaunie modes dizaineri nepadevās! Viņi kā iepriekš ir gatavi šarma atdzimšanai un nāk pie saviem laikabiedriem ar oriģināliem vakartērpu risinājumiem, daudzi no kuriem ir eksponēti izstādē „Ielūgums uz gadsimta balli. 1915–2015” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā.
Izstādi Rīgā papildina plaša pasākumu programma, kas ietver lekcijas, tikšanās un sarunas ar nozares speciālistiem, kā arī dažādas radošās darbnīcas. Pirmo reizi apmeklētājiem būs pieejams izstādes katalogs latviešu, krievu un angļu valodā, ko Latvijas Nacionālais mākslas muzejs izdevis sadarbībā ar ABLV Bank.
Teksts: Aleksandrs Vasiļjevs, Alīda Krēsliņa.
Izstādes ģenerālsponsors: ABLV Bank.
Izstādi atbalsta: Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departaments, nodibinājuma „Rīgas Tūrisma Attīstības Birojs” tūrisma zīmols „LIVE RĪGA”, aģentūra „LILITA”, Aleksandra Vasiļjeva fonds.
DAŽI ALEKSANDRA VASIĻJEVA BIOGRĀFISKIE DATI
Aleksandrs Vasiļjevs (Александр Васильев) dzimis 1958. gada 8. decembrī Maskavā pazīstamu teātra mākslinieku ģimenē, 1982. gadā pārcēlās uz Parīzi. 25 pasaules valstīs A. Vasiļjevs radījis vairāk nekā 100 dekorācijas vadošo teātru baletiem un operām, kā arī daudziem pazīstamiem teātru uzvedumiem un filmām. Ar viņu ir sadarbojušies Théâtre du Rond-Point, teātri Le Lucernaire un Cartoucherie, Bastīlijas operas studija Parīzē, Avinjonas festivāls, Ballet du Nord, Jaunais Francijas balets, Versaļas Karaliskā opera, Nacionālais teātris Londonā, Skotijas balets Glāzgovā, Flandrijas Karaliskais balets, Oija Masako balets Osakā, Asami Maki balets Tokijā, Nevadas balets, Santjago Operas un baleta teātris, kā arī daudzi citi.
Aleksandrs Vasiļjevs kā vieslektors lasa lekcijas par modes vēstures un skatuves dizaina tēmām 4 valodās daudzās pasaules koledžās un universitātēs, vada meistarklases un kursus Krievijas universitātēs un koledžās.
Aleksandrs Vasiļjevs ir daudzu grāmatu autors, strādājis kā žurnālu „Vogue” un „Harper’s Bazzar”” krievu valodas izdevumu speciālais korespondents Parīzē. Kopš 2000. gada A. Vasiļjeva vadībā Samārā notiek modes festivāls „Aleksandra Vasiļjeva Volgas sezonas”. No 2002. gada viņš piedalās televīzijas raidījumu veidošanā, ir to autors un vadītājs. 2003. gada oktobrī Maskavā tika atklāta dizaina studija „Aleksandra Vasiļjeva interjeri”.
Par krievu mākslas propagandu Aleksandrs Vasiļjevs apbalvots ar S. P. Djagiļeva medaļu, V. Ņižinska medaļu, ordeni „Mecenāts” un Krievijas Mākslas akadēmijas Zelta medaļu. Viņš ir divkārtējs Turcijas „Tobav” prēmijas laureāts. 2010. gadā The World Fashion Awards ir prēmējis A. Vasiļjevu kā „2010. gada modes leģendu” par nopelniem modes vēstures jomā.
