Mīlestība, vientulība, atsvešinājums un ilgas Dailes teātra izrādē "Saules bērni"
Savu pirmizrādi Dailes teātrī 9. janvāra vakarā piedzīvoja Maksima Gorkija drāma „Saules bērni”. Stāsts par sabiedrības inteliģenci, kam netrūkst laika apcerēt dzīves jēgas būtību un mūžīgi aktuālās ilgas pēc mīlestības.
Vienkāršā ģimenes mājā dzīvo mazliet sapņos un ideālos apmaldījušies cilvēki, kas ir spiesti sastapties ar nežēlību un skarbo dzīves realitāti. Ikdienas gaitas viņi pavada, ļaujoties savām interesēm, vēlmēm vai ierastajai kārtībai un neiedziļinoties šo darbību lietderībā. Kā skarbs atgādinājums un reālās dzīves uzplaiksnījums viņu ikdienā iezogas tāds „parastais” cilvēks kā atslēdznieks Jegors (Lauris Dzelzītis), kas dzer, sit savu sievu, bet mīl, un arī pats vēlas būt mīlēts un cienīts. Savstarpējās attiecībās rodas pretruna, kas izpaužas kā cilvēku vienlīdzība vārdos, bet vērtību atšķirība darbos.
Aktieru izspēlētie varoņi ir kontrastu pilni. Brāļa Pāvela (Juris Žagars) un māsas Lizas (Ērika Eglija) raksturi ir visspilgtākie pretējo viedokļu un attieksmju paraugi. Ja Pāvels ir izteikti dzīvespriecīgs un aizrautīgs savā darbā, tad Liza ir slimīga un iegrimusi skumjās pārdomās. Pāvela zinātniskais un uz faktiem balstītais racionālais viedoklis satiekas ar Lizas jūtu pasauli, kura ir samezglota, pārpilna ar domām un idejām par pasaulīgām, emocionālām problēmām, kuras nav pa spēkam mainīt nevienam šīs pasaules cilvēkam.
Katra doma, par ko izrādes varoņi ļaujas ideju lidojumam, nosēžas skatītāju prātos un aicina apdomāt savas vērtības un attieksmi. Šī nav izrāde, kur svarīgākais ir aktīva rosība vai notiekošas asas pārmaiņas, kas pārsteidz nesagatavotu. Svarīgi ir saklausīt aktieru vārdos ietērpto vēstījumu par mūžvērtībām un pasaulīgām problēmām.
Tērpi rada pagājušā gadsimta sākuma ikdienas dzīves atmosfēru. Tie liek domāt par katra tēla izaugsmi, emocionālām pārvērtībām un savstarpējo saikni ar citiem skatuves tēliem. Pietiek ar nelielām izmaiņām, lai aizdomātos par varoņa psiholoģisko stāvokli vai attieksmi. Sarkana kaklasaite var kļūt par provokāciju, lai izvilinātu emocijas no savā mīļotajā cilvēka.
Izrādes laikā dvēseles stīgu aizskar Kārļa Lāča mūzika. Tajā var sajust gan tradicionālo dzīves ritējumu, savā ziņā nolemtību, gan sentimentālo garu, gan arī emociju uzplūdus.
Mīlestība, vientulība, atsvešinājums un ilgas... Laika un vietas grožos.
Raksta autore: Ilze Degune, KultūrasVēstis.lv
