Mūžībā devusies Jaunā Rīgas teātra aktrise un režisore Maija Apine

1985. gadā pēc J. Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Kultūras un mākslas fakultātes Teātra nodaļas absolvēšanas kā Ādolfa Šapiro teātra kursa studente kopā ar saviem kursabiedriem Maija Apine ienāca Jaunatnes teātrī. Leģendārā teātra režisora vadībā viņas talants atklājās spilgtā un negaidītā spēkā. Par lomu izrādē “Trešās impērijas bailes un posts” aktrise saņēma kādreiz Baltijā tik populārā festivāla “Baltijas teātru pavasaris” balvu, savukārt 1997. gadā viņai tika pasniegts Kultūras ministrijas Goda raksts par lomu izrādē “Sniegotie kalni” (1986).

Pēc Jaunatnes teātra slēgšanas Maija Apine turpināja aktrises gaitas Jaunajā Rīgas teātrī (JRT), kur spēlēja līdz pat šim brīdim. Gadu gaitā Maija JRT nospēlēja vairāk nekā 30 lomas Alvja Hermaņa, Viestura Kairiša, Laura Gundara, Māras Ķimeles un citu režisoru izrādēs.

Atmiņā paliekoša ir Maijas Apines piedalīšanās Jaunā Rīgas teātra iestudējumos “Kaija” (rež. Alvis Hermanis, 1997) “Arkādija” (rež. Alvis Hermanis, 1998), “Skroderdienas Silmačos” (rež. Viesturs Kairišs, 1998), “Idiots” (rež. Viesturs Kairišs, 1999), “Margarēta” (rež. Viesturs Kairišs, 2001), “Tumšie brieži” (rež. Viesturs Kairišs, 2001), “Revidents” (rež. Alvis Hermanis, 2002), “Zilākalna Marta” (rež. Alvis Hermanis, 2009), “Rambuku” (rež. Romāns Birmanis, 2009), “Boms pret Boru” (rež. Maija Apine, 2011) un citās.

Pēdējo gadu spilgtākā aktrises loma bija Iraīda Verbina režisora Vladislava Nastavševa iestudējumā “Peldošie – ceļojošie” (2014).

Vladislavs Nastavševs: “Vienmēr bija sajūta, ka Maija izvēlējusies savādāku ceļu mākslā un dzīvē. Tas bija cita veida lidojums. Izvairīšanās no tiešuma, stāvēšana pāri. Un blakus tam visam viņas zemā balss – kā čellam, pilna ar ilgām un sāpi.”

Maija Apine bija ar īpašu talantu apveltīta, ļoti jūtīga aktrise, kura padziļināti interesējās par apkārt esošo fizisko un garīgo pasauli. Kā režisore savos darbos viņa meklēja atbildes uz dažādiem reliģiskiem, filozofiskiem, fizikas un metafizikas jautājumiem, iedziļinoties pat Visuma veidošanās un attīstības procesos. Jaunajā Rīgas teātrī Maija Apine iestudēja izrādes “Parsifals jeb Sv. Grālu meklējot” (1999), “Kā rīsa lauks tik liela pasaule” (2000), “Cilvēks, kurš bija Ceturtdiena” (2004), “Boms pret Boru” (2011), “Mīļais melis. Ne šovs” (2014).

Alvis Hermanis: “Pirms daudziem gadiem Maija mūsu teātrī iestudēja Parsifalu. Man jau sen bija skaidrs, ka viņa pati savu Grāla kausu meklēja ārpus teātra. Savā vientulībā. Vai viņa to atrada? To mēs nekad neuzzināsim. Viņas īstā dzīve notika citā dimensijā. Un mums nav lemts par to spriest. Paldies, Maija, par piemēru, ka cilvēks var būt tik brīvs un neatkarīgs!”

Nezūdošs paliks Maijas Apines devums kino – viņa ir Viktorija Oļģerta Dunkera filmā “Viktorija” (1988), Natālija Aigara Graubas “Baiga vasara” (2000), Marija režisores Virdžīnijas Lejiņas veidotajā LTV seriālā “Likteņa līdumnieki”, epizodiskās lomās redzama Viestura Kairiša “Pa ceļam aizejot” (2001), Lailas Pakalniņas “Ķīlnieks” (2006) un citās.

Maija Apine bija arī brīnišķīga mūziķe un dziesmu autore. Maija vairāk nekā desmit gadu garumā kopā ar Jēkabu Nīmani un Gidonu Grīnbergu koncertos izpildīja pašas komponētās dziesmas.

Ģirts Krūmiņš: “Pirmais, kas man nāk prātā par Maiju, ir viņas savdabīgā balss ar īpašo un neatkārtojamo, tikai viņai piemītošo zemo un dziļo tembru. Maija spēja līdz dvēseles dzīlēm ienirt ikvienā lomā un savos režijas darbos. Ja Maija kaut ko uzņēmās, viņa izzināja it visas lietas tik dziļi, cik bija viņas spēkos. Uz viņu vienmēr varēja paļauties. Maijas paradoksālais humors, asprātība un smiekli bija neatņemama mūsu sarunu sastāvdaļa, tāpat kā cigaretes un kafija.”

Baiba Broka: “Gandrīz 20 gadi ir pagājuši, kopš es apmetos uz savu teātra dzīvi Maijas grimētavā, lai daudzus vakarus, gatavojoties izrādei, ar mugurām viena pret otru caur spoguļiem gan nopietni, gan biežāk ar jokiem sarunātos par dzīvi – vairāk gan par tās paradoksiem, ar prātu neaptveramām vai pavisam profesionālām, aktieru tehnikas vai dažkārt ētikas lietām. Maijas izvēlētas, visbiežāk bossa novas mūzikas pavadījumā – “Buena Vista Social Club”, Al Di Meola. Ar tādu pašu kā šī mūzika, šķietamu vieglumu un neuzbāzību, Maija man ir iedevusi vairākas būtiskas grāmatas dzīves izziņai un izpratnei, dažkārt likusi nokaunēties par neprofesionālu rīcību uz skatuves, ļāvusi ieraudzīt cilvēka neierobežotību, būdama gan aktrise un režisore, gan mūziķe, gan tulkotāja un atdzejotāja, gan izzinātāja.
Maijas joks par to, kādus laikapstākļus viņa dienai, kad tiekamies, ir noorganizējusi – karstu sauli vai mīkstu sniedziņu slēpošanai – arī dienai, kad bija viena no mūsu pēdējām sarunām, nelikās nemaz tik neticams, zinot, kādā izziņas kontaktā ar Visuma procesiem Maija mēdza būt.
Maijiņa, lai viegli!”

Vilis Daudziņš: “Ļoti bieži izvēloties uz skatuves runāt kāda rakstnieka darbu, mēs atrodam tādu, kas tieši vai netieši sasaucas ar mums pašiem. Tādu, kas uzmanīgam klausītājam pastāsta par mums daudz labāk, nekā mēs paši to būtu varējuši izdarīt. Kad 2001. gada Ziemassvētkos mēs lasījām Kārļa Skalbes pasakas, Maija izvēlējās pasaku par milzi, kurš veselu mūžību turējis kalnu sev uz pleciem, reiz dodas apskatīt pasauli, taču apjucis no cilvēku viltības, neko labu šai pasaulē neatradis, noguris, atkal ierokas zemē, saber sev virsū zemeskalnu un piepeši jūt, ka ir laimīgs, jo ir kļuvis par kalnu, uz kura aug mežs, dzied putni un divi iemīlējušies sēž zem kāda koka… Maija izvēlējās raudzīties pasaulē nevis ar cinismu, bet ar izbrīnu. Viņa bija pārliecināta, ka pasaulei, kas ir mums apkārt, bez mums jau zināmās, piemīt vēl kāda cita daba. Ja vien cilvēki palūkotos uzmanīgāk, viņi ieraudzītu, ka labais, skaistais un saprātīgais ir katrā elementārdaļiņā. Lai to aptvertu, vajag tikai nedaudz pacietības un iztēles, un lielās kosmiskās kārtības noslēpums atklāsies katram cilvēkam, un jebkurš, ja vien to vēlēsies, ieraudzīs, ka viņa vieta šai pasaulē nav nedz maza, nedz veltīga. “Milzis aizturēja elpu, un kā maigs vilnis zem krūtīm viņam apstājās laime. Viņā turējās viss kalna svars. Milzim bij atkal ko nest, viņš atkal dzīvoja pilnu dzīvi un bij laimīgs. Bet ne koki, ne puķes, ne arī putni nezināja, ka viņi šūpojas uz milža muguras. Jo viņš tur apakšā bij tik kluss, cik kluss top tik aiz lielas laimes.”
Paldies Tev par kopā pavadītajiem mirkļiem!”

Regīna Razuma: “Maijai teātris bija kā rituāls, mistērija. Man bija sajūta, ka teātris viņas acīs līdzinās mākslas templim. Viņa lielu nozīmi piešķīra dažādām detaļām – gan lomas tekstā, gan priekšmetiem un rekvizītiem, kas bija ap viņu. Tai pat laikā Maija pret to attiecās ar zināmu humoru. Viņa mums visiem ar savu pieredzi un attieksmi pret teātri bija kā skolotāja. Viņa mūsu aktieru trupā ieviesa ļoti spilgtu, atšķirīgu krāsu, kuras turpmāk ļoti pietrūks.”

Gundars Āboliņš: “Mūsu instrumentam ir pārtrūkusi stīga... Ar zemu, samtainu skanējumu, ar smalkiem un savdabīgiem virstoņiem... Mūsu harmonijai un kopīgajam akordam ļoti svarīga stīga! Tā ieskanējās ne pārāk bieži, taču vienmēr precīzi un īstajā brīdī. Bez tās mūsu instruments turpmāk skanēs citādāk. Kaut kā ļoti būtiska pietrūks. Tagad uz brīdi ir iestājies klusums. Varbūt tā ir tikai pauze?.. Maijas balss ieskanēsies mūsu domās ik reizi, kad mēs to atcerēsimies.”

Maija Apine bija arī mīļa mamma un vecmāmiņa.

Jaunais Rīgas teātris izsaka visdziļāko līdzjūtību aktrises ģimenei, draugiem un talanta cienītājiem.

Atvadīšanās no mākslinieces notiks ceturtdien, 26. janvārī, plkst. 11.00-12.30 Jaunā Rīgas teātra Lielajā zālē.