"Kāpēc es mīlu krievus" jeb pasmejies par sevi pats

Ir izrādes, kas izraisa pārdomas, ir arī tādas, kas liek smieties no visas sirds; "Kāpēc es mīlu krievus" ir izrāde, kas paveic šīs abas lietas vienlaicīgi. Tā ir lekcija par slēptākajām un nepieklājīgākajām tēmām, par kurām mēs bieži vien vairāmies runāt – krieviem, naudu, nacionālismu, kultūru, dzeršanu, televīzijas šoviem, ģimeni, valsti, kā arī to, kāpēc, par spīti visam, tomēr ir jēga palikt ne tikai Latvijā, bet arī par latvieti.

Lekciju vada aktieris Ģirts Rāviņš ar skatuves tēla vārdu A. Borts jeb kā viņš pats smejas- Aborts. Uz skatuves viņš uzrodas ar šaubām par to, vai tiešām šajā pamestajā ūķī kaut kas ir ieplānots un šajā brīdī top skaidrs, ka izrāde jau ir sākusies. Ar slēptu humoru palūdzot izslēgt mobilos tālruņus, lai neradītu neērtu situāciju sev un blakussēdošajiem, viņš uzsāk savu aizraujošo stāstījumu par sevi, savu mammu, kas ejot kā tanks, vecmāmiņu, kas jau gadiem ilgi katru dienu mostas sešos no rīta un strādā stundām ilgi, kamēr pasaulē dārgākais tilts tiek uzcelts tikai pāris gados (skaidrs, ka runa ir par Dienvidu tiltu), krustmāti, kas iemācījusi ticību, kā arī latviešu valodas skolotāju un audzinātāju, kam pateikties par ieaudzinātajām latviešu vērtībām.

Kamēr A. Borts vada humora pilno lekciju, skatītāji malko kafiju vai vīnu, lai aukstajā rudens vakarā sasildītos, turklāt šķiet, ka tāda iedzeršana ir pat piemērota šī vakara tematikai, jo, kā secina skatuves lektors, latviešiem tomēr piemīt vēlme iedzert, kaut arī viņiem iedzeršanai ir cits iemesls, atšķirībā, piemēram, no somiem, kas to dara patikšanas pēc.
Latvietis nav iedomājams arī bez darba tikuma, dziesmu dziedāšanas, mīkstsirdības, Līgo svētkiem, līdzjušanas hokeja spēlēm, sērošanas un nacionālisma izjūtas, taču kā jau kārtīgam nacionālistam, viņam pienākas arī ienīst krievu tautību, domājot, ka, ja kāds spļauj no augšējā stāva loga, tātad- krievs. Pēc izrādes no kāda skatītāja zālē izskan versija par to, ka tad, kad Latvijā ienākuši cittautieši, latviešu tauta pārņēmusi vairumu no šīm latvietim (ne)raksturīgajām iezīmēm, bet aktieris Ģirts Rāviņš uzskata, ka latvieši ir bijuši spiesti pielāgoties situācijai.

Lai vai kā, latvieši vienmēr ir centušies saglabāt un izkopt savas tautas valodu. Par to rūpējušās valodnieces, kas svešas cilmes vārdus mēģinājušas aizstāt ar jaunvārdiem, reizēm šādā veidā izsaucot smieklu jūru cilvēkos. Kā saka A. Borts "erotiskās valodnieces" sacenšas, izgudrojot sarežģītākos vārdu savienojumus, kā rezultātā piemērotāko variantu pieņem par labu esam, piemēram, radot latviskus izteicienus datorlietotājiem: "Nospiediet kājenē starta pogu un dators beidzēsies". Tikai latvieši var izdomāt nepilsoņa pasē ierakstīt vārdu "alien", kas tulkojumā nozīmē- citplanētietis-, liekot pārsteigumā ieplest acis ārzemju iedzīvotājiem.

Pieminot faktu, ka latviešiem nezūd ticība nākotnes laimei, kam par godu lektors A. Borts uzdzied cerību pilnu dziesmu "Es zinu, ka kādreiz man dārziņš būs" ar tik sērīgu skatienu sejā, ka zālē sēdošajiem atkal jāsmejas, izrāde ir radījusi ne vien pārdomu mirkļus, bet arī sirsnīgu pasmiešanos par latviskajiem latviešiem.

Rodas jautājums, kas tad ir tas, kas liek palikt Latvijā tiem, kas vēl ir šeit un atgriezties tiem, kas reiz devušies prom? Kā dažus no iemesliem A. Borts min latviešu tautas ēdienus, kuros noteikti jāietilpst dillēm un šašlikiem, kā arī dzimtās mājas, kur patverties, kur dzīvo radi un draugi. Atliek vien secināt, ka latvietim- gluži kā Sprīdītim no rakstnieces Annas Brigaderes lugas- īsākais ceļš uz mājām ir doties pasaulē laimi meklēt.

Izrāde "Kāpēc es mīlu krievus" noslēdzas uz jautras nots ar kopīgu sadziedāšanos, izpildot latviešu tautas dziesmu: "Bēdu, manu lielu bēdu", kuras piedziedājumu labi zina ikviens skatītāju zālē sēdošais latvietis, un mājās atkal (kā jau tas parasti notiek ar Nomadi Art House izrādēm) varam doties lieliskā noskaņojumā.

www.nomadi.lv