Aktrisei, skatuves kustību režisorei un skatuves mākslas pedagoģei Ērikai Ferdai - 100
24.jūnijā simtgadē pieminēsim Dailes teātra vienmēr azartiskas enerģijas pārpilno aktrisi un skatuves kustību režisori, skatuves mākslas pedagoģi Ēriku Ferdu (24.06.1914. – 26.10.1997.).
Eduarda Smiļģa uzaicināta, Ērika Freda Dailes teātrī ienāca 1937.gadā, beigusi Nacionālās operas baletskolu un Ernesta Feldmaņa teātra kursus, un uz Dailes teātra skatuves vai, gatavojot šai skatuvei jaunos aktierus Dailes teātra studijās, sākot no II un beidzot ar VII studiju, pagājis viss mākslinieces mūžs. Spēlētas turpat vai 150 lomas (arī kinofilmās), sākot no 1945.gada iestudētas dejas, skatuves kustības, veidotas izrāžu kustību režijas turpat vai 70 izrādēm. No 1946.gada uzaicināta pasniegt skatuves kustības arī Latvijas Valsts Konservatorijas Teātra fakultātē. Bijusi kustību režisore arī desmit Operas un baleta teātra iestudējumiem. Iznākušas viņas grāmatas „Topoša aktiera ķermeņa kultūra” (1968) un autobiogrāfisks stāstījums „Kā sendienās...” (1995). Par savu ieguldījumu Latvijas teātra mākslā saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni (1996).
Šķiet, vislabāk mākslinieci izdevies raksturot viņas grāmatas „Kā sendienās...” priekšvārdā teātra zinātniecei Lilijai Dzenei, kura raksta: „Eduarda Smiļģa teātrī ikvienam aktierim bija sava izredzēta vieta. Iznīka tie, kuri centās līdzināties kādam citam un nespēja apliecināties kā individualitāte. Neatkārtojama vieta Dailes teātrī ir arī Ērikai Ferdai. Viņai nebija priekšteču, nebija un nav līdzinieču. Personības neatkārtojas Ar to mums jāsamierinās. Ērikas talantu raksturo vitalitāte, temperaments, dzīvesprieks, viņas klātbūtne izrādēs bija kā vitamīnu deva. Visos dabiskajos veidos – no zemenēm līdz ķiplokiem, kas nu kurai lomai piederas. Ērika nāca uz skatuves ar svaiga gaisa šalti, ar rozēm vaigu galos, plaši atverot durvis un logus. Viss ap viņu kļuva dzīvs, kustīgs un priecīgs. Kā Ērika prata smieties! Tādu smieklu jaunlaiku cilvēkiem nemaz vairs nav – tie skanēja kā slavinājums Dievam par jaukās pasaulītes radīšanu, bet nu jau pasaule ir bēdu un naida – kā kožu – saēsta. Taču Ērikas Ferdas māksla, tās dzīvā sēkla ir kritusi, uzdīgusi un iesakņojusies sirdīs vairākās skatītāju paaudzēs, un tur tad arī paliek nezūdošais no viņas gaistošajām lomām.
Ērika ir spilgta aktrise, valdzinoša sieviete, kurā samīlējās zēni, kad viņa kļuva par skatuves kustības skolotāju jaunajiem aktieriem. Likās – par šarmantās pasniedzējas buču uz vaiga vislempīgākais jauneklis ir gatavs saspringt spāņu dejā kā stīga vai krakovjakā kļūt iznesīgāks par desmit poļu paniem reizē. Saviem audzēkņiem Ērika ir un paliks leģenda.
Taču tik bagātam mūžam bez augsta profesionāla vērtējuma nāk līdzi arī plašāka loka atziņas. Man gribētos izcelt divas. Pirmā. Runājošs, atsaucīgs aktiera ķermenis, stalta stāja – jā, tas ir svarīgi uz skatuves. (Šodien, liekas, vairs ne.) Bet Ērikas – cilvēka veidotājas – mērķis kā uz skatuves, tā dzīvē vienmēr ir bijis l e p n s c i l v ē k s, ar taisnu muguru, ar paceltu galvu. Ļenganie, sakņupušie pleciņi, padevībā piešķiebta galviņa ir signāli par nevarīgu, neuzņēmīgu iekšējo satvaru, un Ērika par šo būtisko saistību nekad neaizmirsa. Visplašākā mērogā. Nebūs par skaļu teikts, ka Ērikas ideāls ir latvietis ar taisnu muguru un dziļu pašcieņu.
Un otra atziņa. Ērikai piemīt spēja atdevīgi kalpot kopējai lietai, konkrēti – Eduarda Smiļģa izrādei, jo viņa tik bieži bija Meistara asistente. Ērika nekad neprasīja savu daļu kopējā veikumā. Bet tādi cilvēki, kā redzam, stipri iet mazumā. Lai viena aktieru grupa lido pa gaisu, kādi trīs lai stāv uz galvas, un vēl viens bariņš lai iznirst no nekurienes kā veļi – lielā fantasta Smiļģa iztēles ainas Ērika saprata un atšifrēja kustību zīmēs. Visas savas gara dāvanas kā dārglietas – sudraba saktas un zelta gredzenus – Ērika Ferda ziedoja un iekausēja tajā brīnišķīgajā lējumā, kas saucas Dailes teātris. Tur vairs nekas nav atdalāms.”
Bet Juris Strenga (DT III studijas audzēknis) savukārt stāsta: „Reizēm deju mēģinājumos man nācās apkampties ar Skolotāju un veidot paraugfigūras pārējiem. Viņas torss bija kā triju romiešu uzvilkta nospriegota alebarde. Viņas vīrs Jaņuks DT aktieris un trupas vadītājs Jānis Jurovs diemžēl no šīm šaušanas sacensībām – gan būdams jaunāks par Ēriku – diezgan ātri izstājās. Lieki atgādināt, ka vēl pirms tam jau izstājās Smiļģis, vēlāk Ertnere, un uz Ērikas pleciem uzgūlās viss vecā teātra baļķis. Un tradīciju atcerēšanās. Vai mēs šodien Dailes teātrī atceramies, kur, kādos kapos guļ visa slavenā pagājušā gadsimta aktieru saime? (Viņa vēl to atcerējās.)
Līdz brīdim, kad dauzoņa Andris Bērziņš (sic! aktieris) Zīverta lugas Čūska Mazās zāles izrādē savā jaunības dullumā lēca uz dīvāna, kurā rāmi sēdēja Ērika, dīvāns gāžas atsprākleniski, arī Ērika, kritiens, aizkars, slimnīca, lūzums, ģipsis, nekustība, pašnāvības mēģinājums un veco ļaužu pansionāts Stella Maris Bolderājā... Laba aprūpe un... vientulība...”
