Dailes teātra Vārnu ielas republikā noris cīņa starp bālģīmjiem un indiāņiem

Rakstnieka un publicista Jāņa Grīziņa pagājušā gadsimta sākumā sarakstītā grāmata "Vārnu ielas republika" savu aktualitāti, izrādās, nav zaudējusi arī mūsdienās. Vecākā paaudze droši vien atceras režisores Adas Neretnieces 1970. g. uzņemto kinofilmu ar tādu pašu nosaukumu, kas nu jau pieskaitāma pie Latvijas kino zelta fonda, kurā ļoti spilgti attēlota Rīgas darbaļaužu grūtā dzīve, viņu sapņi un ilgas pēc labākas nākotnes. Filmas centrā attēlotie mazie varoņi- Grīziņkalna nabadzīgie puikas un meitenes-, līdzās nebēdnīgām rotaļām un sapņiem par tālām, laimīgām zemēm, iesaistās ne tikai kautiņos ar bagāto ģimeņu puišeļiem, bet arī skarbajā cīņā par labāku nākotni, ko vienmēr darījuši arī viņu vecākie brāļi un tēvi.

Dailes teātrī iestudētā "Vārnu ielas republika" un režisores Lauras Grozas radītie varoņi tieši tāpat līdz sirds dziļumiem aizkustina, ar savu bērnības bezrūpību un patiesumu, taisnīguma un prieka izjūtu, katru skatītāju.

Uz skatuves izveidotās dekorācijas liek domāt par īstu, reālu vidi, kurā dzīvo daži optimistiski noskaņoti pusaudži, kam ir pašiem sava republika, savi likumi un savi noteikumi, kas risinās ar jautru, pacilājošu noskaņu laikā, kad pieaugušie šķiet pārņemti ar savām ikdienas rūpēm. Lielie nemaz nenojauš, ka blakus tiem pastāv tik daudzas bālģīmju, papuasu un kovboju valstis ar saviem vadoņiem un augsti attīstītu valstisku organizāciju. Smilšainajā Rīgas nomalē Grīziņkalnā atrodas slavenā Vārnu ielas republika. No seniem laikiem te ir noteiktas robežas, te ir sava Itālija un savs Vidusjūras kūrorts, kura teritoriālajos ūdeņos nedrīkst kuģot sarkanādainie brāļi. Uz Dailes teātra skatuves gozējas Vārnu ielas pelēkās ēkas un pagalms, kurā meitene Mīce un četri puiši- Jāneks, Osis, Peksis un Kārlēns aktīvā jaunekļa Lūriha vadībā nepārtraukti karo ar ar kaimiņu ielas zēniem, kas nodrošinājušies ar pilnu indiāņu ekipējumu- krāsainām galvas rotājuma spalvām, tomahoukiem un indiāņu kanoe. Indiāņi Lips Tulians, Laso, Villijs un Lielā Šprote (Lauris Dzelzītis), kas ar savu lielo ēstgribu iepriecina daudzus skatītājus, dodas uzbrukumā ar laivām piemājas peļķē ar tik lielu cīņas sparu, ka zālē sēdošajiem vecākajiem skatītājiem var rasties vēlēšanās atkal uz mirkli atgriezties bērnībā, kad zāle vēl bija zaļāka un debesis zilākas. Vārnu ielas republikāņi savas valsts godu aizstāv līdz pēdējam elpas vilcienam. Viņi neatzīst it nekādu varu pār sevi: ne gorodovoju, ne žandarmu, ne tramvajvaldes, nedz bodnieku un domnieku. Viņi ved politiku, paceļ jautājumus, noslēdz pamieru un risina konfliktus. Vārnu ielas republikā iet gana lustīgi. Republikāņiem, neizmantojot ieročus, jāatgūst savs īpašums- Manifestums- grāmata, kurā kā melns uz balta rakstīti viņu likumi, taču kaimiņu ielas zēni to tik viegli neatdod, ja vien ne daiļā meitene Mīce, kura spēj salauzt ne viena vien puiša sirdi.

Izrādes otrajā cēlienā kļūst vēl jautrāk: abas mazo varoņu komandas apvienojas, lai kopīgi cīnītos par taisnību, skan Vārnu ielas republikas marša melodija, kas ir tik lustīga, ka daži skatītāji, izjūtot tās ritmu un noskaņu, sāk dungot līdzi, bet zālē sēdošie mazie skatītāji tiek cienāti ar īstām kūkām, kas skatītājos izsauc īstu aplausu vētru. Republikāņi taču prot dalīties ar citiem.

Tā nu Vārnu ielas bērnu ikdiena paiet aizrautīgos notikumos. Viņi nepazīst nedz bailes no likumiem, nedz aizliegumiem. Viņi izdomā paši savus likumus. Bērni, kas ilgojas pēc labākas nākotnes, neatlaidīgi tiecas uz to un kopīgiem spēkiem dodas sasniegt savu mērķi, šķiet uz mirkli savā bērnībā aizved arī izrādes skatītājus, kur, mazliet pakavējoties, uzjundī domas par to, vai šobrīd nav mazliet notrulinājies šis bērnības tiešums un spēja rast prieku tur, kur pieaugušie to nespētu saskatīt?

Skanot vētrainiem aplausiem, izrāde noslēdzas un pateicoties režisorei Laurai Grozai, scenogrāfam Mārtiņam Vilkārsim, kostīmu māksliniecei Annai Heinrihsonei, mūzikas autoram Goran Gora, kā arī horeogrāfam Albertam Kivleniekam, gaismu māksliniekam Mārtiņam Feldmanim un talantīgajiem aktieriem, kas lieliski iejūtas savās lomās, vakars ir izdevies.

Lomās: Lauris Subatnieks (Lūrihs), Kristīne Nevarauska (Mīce), Intars Rešetins (Jāneks), Aldis Siliņš (Peksis), Artūrs Dīcis (Osis), Dainis Grūbe (Kārlēns), Gints Grāvelis (Lips Tulians), Lauris Dzelzītis (Lielā Šprote), Kristaps Rasims (Laso), Mārtiņš Počs (Villijs), Ilze Vazdika (Paltraciene / Bufetniece), Akvelīna Līvmane (Grīziņiene / Oficiante Alīda), Ligita Skujiņa (Martinsoniete / Garāmgājēja), Pēteris Liepiņš (Francis / Robis), Pēteris Gaudiņš (Ceimers / Pastnieks), Dainis Gaidelis (Fazāns), Ivars Auziņš (Pauls)

www.dailesteatris.lv