Izcilajai Latvijas Nacionālās operas solistei Solveigai Rajai – 70
7. aprīlī izcilajai latviešu operdziedātājai Solveigai Rajai aprit 70 gadi. Vairāk nekā divdesmit gadus viņas dziļais, sievišķīgi daudzkrāsaini tembrētais, gaišais soprāns apbūra Latvijas Nacionālās operas apmeklētājus. Latvijas Nacionālā opera ar lielu pateicību par radošo ieguldījumu sveic Solveigu Raju apaļajā jubilejā!
„Mīliet mākslu – tā ir dvēseles kultūras radītāja!”, ar šādu vēlējumu jubilāre ir paskaidrojusi visu savu skatuves un dzīves piepildījumu.
Solveiga Raja ir izcila latviešu dziedātāja, kura vairāk nekā 20 gadus ar savu apburošo balsi un neatkārtojamo personību apbūra Latvijas Nacionālajā operas apmeklētājus.Solveiga Raja pierādīja, ka viņas māksla ir mērojama pasaules līmenī. Ar pašu grūtāko, pašu sarežģītāko, ko vien dramatiskajam soprānam izvirza opera. Viņai piemīt balss spēks un plastika, dramatisks pārdzīvojums un dvēseles vissmalkākās vibrācijas, izturība, kā arī apbrīnojama vokālā tehnika. Solveiga Raja mūsu operā ienāca tieši tajā brīdī, kad līdz ar Žarmēnas Heines – Vāgneres aiziešanu no skatuves teātris juta vislielāko nepieciešamību pēc jauna perspektīva dramatiskā soprāna. Solveiga Raja bija pārsteigums, jo neviens viņu nezināja.Visspilgtāk Solveigas Rajas balss īpatnības un cilvēciskā būtība atklājās Džuzepes Verdi, Rudžero Leonkavallo, Frančesko Čilea un Džakomo Pučīni operās. Neaizmirstamākās lomas, kuras viņa dziedāja uz Latvijas Nacionālās operas skatuves bija Amēlijas loma Džuzepes Verdi „Masku ballē”, Violeta „Traviatā”, Leonora „Trubadūrā”, Toskas loma Džakomo Pučīni „Toskā”, ka arī dejiskā Salome Riharda Štrausa operā „Salome”. Solveigas balss ir skanējusi daudzviet pasaulē, ne tikai Latvijā, Igaunijā, Krievijā, bet arī Baltkrievijā, Gruzijā, Moldovā, Ukrainā, Bulgārijā, Dānijā, Norvēģijā, Rumānijā, Somijā, Šveicē, Vācijā, Zviedrijā un pat Kanādā.
Solveiga Raja ir dzimusi 1944.gada 7.aprīlī Cēsu pusē. Mācījusies Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā, bet 1966.gadā uzsākusi mācības Ļeņingradas konservatorijā pie profesores Antoņinas Grigorjevas. Vēlāk mākslinieces dzīvesbiedru – igauņu baletmeistaru režisoru Ennu Raju pēc Ļeņingradas konservatorijas beigšanas sūtīja darbā uz Joškarolu. Arī Solveiga devās turp un vienu gadu aizvadīja pilsētas muzikālajā teātrī, bet tālākos divus – Kazaņas operas un baleta teātrī. Kazaņā notika gluži negaidīts, izšķirošs pagrieziens viņas mākslinieciskajā attīstībā. Liktenīga kļuva tikšanās ar Kazaņas konservatorijas profesori Valentīnu Lazko. Šī profesore Solveigai bija liels palīgs un iedvesmas avots viņas tālākajā dziedātājas karjerā. Visu Kazaņā iegūto Solveiga Raja lika lietā Tallinas operā, kur viņu aizveda tālākie dzīves ceļi. Tallinā Solveigas priekšnesumus noklausījās Rīgas operas pārstāvji un drīz vien viņa saņēma ielūgumu dziedāt Rīgā. 1976.gada sākumā dziedātāja kļuva jau par Rīgas operas teātra solisti.
Solveigas Rajas visspēcīgākā īpašība bija un ir viņas darba spējas un neatlaidība: „Nav svarīgs daudzums, stundu skaits, svarīgs ir rezultāts. Katru reizi tas darbs ir jāceļ augšā, un katru reizi ir grūti, un katru reizi vajag labāk. Vai tu ātri to panāc vai lēnām, tas gan nav svarīgi”. Dziedātāja vairākus gadus bija nodarbojusies ar mākslas vingrošanu, kas palīdzēja gan skatuves tēlam, gan dziedāšanai. Un viens no visspilgtākajiem piemēriem bija Salomes loma, ar kuru viņa apbūra daudzus Latvijas Nacionālās operas skatītājus. Solveigas vīrs baleta horeogrāfs Enns Raja speciāli viņai radīja horeogrāfiju šim uzvedumam un sarežģīto Salomes lomu viņa izpildīja ar visu savas personības un ķermeņa grāciju - dziedājumu turpināja deja, deju papildināja balss, gaitu vadīja mūzika. „Kustība dod brīvību. Man patīk būt brīvai, es tāda esmu”, atzina Solveiga.
Diriģents Rihards Glāzups, kurš ilgus gadus bija sadarbojies ar dziedātāju, apgalvoja: „Labu dziedātāju ir daudz, bet Solveiga Raja ir personība. Viņa dzied ar sirdi”. Un šo atziņu apstiprināja viņas pašas vārdi: „Mākslinieks nedrīkst iziet uz skatuves tikai tādēļ, lai parādītu – lūk, cik skaisti es dziedu! Svarīgi ir prast pateikt arī citiem kaut ko no tā, ko zinu, jūtu un domāju es”.
Šogad 70 gadu jubileju svin arī diriģents Ilmārs Lapiņš, kurš nupat savas jubilejas gadā Latvijas Nacionālajā operā diriģēja Pučīni „Bohēmu” ar solisti Ingu Kalnu Mimī lomā. Ilmārs Lapiņš ir Solveigas Rajas studiju biedrs un dziedātājai
jubilejā novēl: „Solveiga ir viena no tām nedaudzajām māksliniecēm, kura dzied latviešu mūziku. Es viņai novēlu tikpat nenogurstoši cīnīties par latviešu mūziku, ne tikai pašai dziedot, bet arī mācot to saviem audzēkņiem – mīlēt savas tautas mūziku. Vēlu stipru veselību Solveigai un visiem viņas tuvajiem”.
Latvijas Nacionālā opera sveic izcilo dziedātāju apaļajā jubilejā un mēs patiesi lepojamies, ka mūsu operteātrim ir piederējusi šāda bagātība – spilgta un neatkārtojama personība. Vēlam stipru veselību un nerimstošu dzīvesprieku!
