Šekspīra Romeo un Džuljetas liktenīgās mīlas valdzinājums

Kaut gan mīlnieki kļūst par divu dzimtu- Monteki un Kapuleti izsenā naida, kura iemeslu vairs sen neviens neatceras, upuriem, viņu mīlestība ir liela un visaptveroša. Tā ir mīlestība no pirmā acu skatiena, tieša un drosmīga.

Artūra Dīča (aktieris manāmi audzis šajā lomā) atveidotajam Romeo, kuram šķiet, ka viņš jau visu savā dzīvē pieredzējis un pārdzīvojis, liktenis lēmis iemīlēties tā, kā nekad agrāk viņš nav mīlējis. Kaut gan jaunajam cilvēkam ir sliktas priekšnojautas (aktieris atradis ļoti veiksmīgu intonāciju šīs domas novadīšanai līdz skatītāju prātiem), padarīt sev viņš neko nevar- mīla un karstās asinis, kas kūp dzīslās ir stiprākas....Cenšoties izbeigt seno dzimtu naidu, Romeo sastopas ar vairākām traģiskām likteņa nejaušībām, kas uz visiem laikiem abu jauno cilvēku savienību padara par neiespējamu...

Džuljeta ir pavisam cits cilvēks- naiva, nepieredzējusi pusaudze. Bērns, kurš svēti tic mīlestības spēkam un Ieva Segliņa pienācīgi tiek galā ar šo lomu- skatītājs pamana, ka Džuljetas mīla nav sentimentāla,- viņas mīla ir tīra un skaidra kā tīrradnis, kas brīva no neauglīgas sapņošanas. Vienā mirklī, tiecoties pēc Romeo, Džuljeta piekrīt kļūt par viņa sievu, nebaidoties no tēva dusmām un dzimtas nosodījuma, jo svēti tic savam mīļotajam...

Aktierspēli paspilgtina Kārļa Lāča izcilā mūzika, Ilzes Vītoliņas zīmīgi veidotie kostīmi un skatuves vienkāršais, bet oriģinālais noformējums. Sarkanie tērpi, kas simbolizē gan mīlestību, gan asinis un naidu, komplektā ar mūzikas skaņām, saasina emocijas un, atkarībā no ainas, ko skatām, uzbur kvēlas mīlas gaisotni vai, tieši otrādi, visu iznīcinoša naida atmosfēru.
Arī Džuljetas baltie tērpi, kuros attiecīgajos brīžos viņa parādās uz skatuves, nepārprotami runā par meitenes prāta un domu skaidrību.
Nevar nepieminēt zāģu skaidas, kas klāj skatuves grīdu visas izrādes garumā un kuru loma nav viennozīmīga. Es teiktu, ka tās simbolizē iznīcību, ko cilvēki savās aklajās dusmās atstāj aiz sevis un paspilgtina traģisma un bezcerības iespaidu.

Skaidas tiek izmantotas arī Romeo un Džuljetas precību ainā, kur Mūks Lorenco (izcilais un skatītāju mīlētais aktieris Artūrs Skrastiņš. Viņš, kaut arī iejuties otrā plāna lomā, kā vienmēr ir spožs un ar savu meistarīgo tēlojumu ienes izrādē patiesi baudāmus mirkļus) laulību ceremonijas noslēgumā tās uzber abiem jaunlaulātajiem uz galvas, tādējādi parādot, ka šī mīlestība lemta iznīcībai.....taču pirms tam viņiem pilnībā jāveic liktenīgais aplis, lai beigās ietu bojā, iekšēji "sadegot" pašiem savas mīlestības liesmās...

Skumji, ka grāfs Pariss, Džuljetas līgavainis, ko atveido Lauris Subatnieks (nepieciešamība precēties ar viņu, citādi meiteni izdzīs no mājām, ir viena no šai izrādē atspoguļotajām traģiskajām nejaušībām) šajā lomā ir pārlieku mierīgs. Ja arī kaut kādas jūtas šim personāžam piemīt, aktieris tās centīgi slēpj...Taču uz kopējo notikumu fona šis tēls šķiet tik mazsvarīgs, ka absolūti netraucē baudīt izrādi.

Jāteic, ka režisors Dž. Dž. Džilindžers daudzējādā ziņā pieturoties pie Šekspīriskā traģēdijas varianta, tomēr radījis citu- jaunu, mūsdienīgāku "Romeo un Džuljetu", pilnu dinamisma un neviltotu emociju.

Fragmenti no izrādes