GRĀMATA BEZ “PAREIZAJĀM” ATBILDĒM
Adventes laika ieskaņā Apgādā Zvaigzne ABC iznācis pasaulē labi zināmā trapistu mūka Tomasa Mērtona (1915–1968) darbs “PĀRDOMAS VIENATNĒ” – neliela formāta grāmatiņa ar elegantu, askētisku vāku. Mērtons ir viens no izcilākajiem un ietekmīgākajiem 20. gadsimta garīgajiem autoriem, kura vārds arī mūsdienās joprojām kalpo kā kvalitātes zīme. Kā trapistu mūkam, kurš izvēlējies veltīt dzīvi lūgšanai un kontemplācijai, Mērtonam ir kas sakāms par klusumu, vienatni un iekšēju norimšanu tiem, kuri izvēlējušies līdzīgu dzīves ceļu. Taču Mērtons nebija “tradicionāls trapists” – paralēli kontemplatīvajai dzīvei viņš arī uzturēja saikni ar slaveniem sava laika sociālajiem darbiniekiem, māksliniekiem, politiķiem un teologiem un sarakstīja vairāk nekā 60 grāmatas, rakstus un esejas. Šī ārēji aktīvā dzīve pietuvina viņu mūsdienu cilvēkiem, tādēļ viņa sacītais turpina uzrunāt ikvienu, kurš vēlas savai dzīvei piešķirt dziļumu un jēgu.
Šī grāmata, kas latviski izdota pirmoreiz, ir viens no visvairāk lasītajiem Mērtona darbiem. Tik populāru grāmatu dara fakts, ka Mērtons apzinās vienatnes lomu cilvēka personības integritātē un spējā mīlēt. Šī nav dievbijīga grāmatiņa, kas māca, ka dievišķo var sasniegt, noliedzot savu cilvēcību un tiecoties pēc abstrakta svētuma. Nē – Mērtons uzsver, ka saikni ar Dievu (un tātad arī ar Dzīvi) vislabāk veidot, nevis bēgot no sevis paša, bet cienot savu temperamentu, raksturu, emocijas un visu, kas padara mūs cilvēciskus. Instruments, kas palīdz saklausīt dievišķo balsi, ir vienatne. Reizēm Mērtons ar to saprot fizisku, reālu palikšanu vienam klusumā, tomēr šis vārds, viņaprāt, ietver sevī ko vairāk: tukšumu, gara nabadzību, atkarību no Dieva, gaidīšanu uz viņu. Patiesa vienatne Mērtona izpratnē ir kas tāds, kas ietver visu cilvēka esamību: tas ir stāvoklis, kas nebeidzas, kad atgriežamies aktīvajā dzīvē.
Grāmatā Mērtons uzsver klusuma un vienatnes kā garīgas kategorijas milzīgo nozīmi gan indivīda, gan sabiedrības dzīvē. “Sabiedrība ir atkarīga no tās locekļu neaizskaramās personiskās vienatnes,” viņš raksta. “Sabiedrību, kuru veido cilvēki, kuri nepazīst iekšēju vienatni, vairs nesatur kopā mīlestība, bet gan nežēlīga un ļaunprātīga vara.” Nudien, nebūs daudz tādu cilvēku, kas dienā atrod vismaz pusstundu, lai pasēdētu klusumā, pabūtu ar sevi un Dievu, jo būt nemitīgi aizņemtam – tas ir kļuvis par normu, nevis izņēmumu... Mērtona grāmata ir ne tikai labs atgādinājums par vienatnes un klusuma vērtību, bet arī skaista, iekšēji redzīga meditācija par attiecībām ar Dievu un cilvēces vajadzību pēc ne vien ārēji, bet arī iekšēji piepildītas dzīves.
No angļu valodas tulkojusi Linda Straume.
